Savam brālim sargs

— Ak saule, — tiesnesis viņu pārtrauca ar dziļdomīgi ironisku izteiksmi. — Jā, protams, saule, kā gan <-s neiedomājos! Kas tad ar to notiks, ar mūsu sauli? Vai to aprīs drakons? Jeb vai tā nodzisīs? Jeb vai tie, kas dzīvo mežā, gatavojas to nozagt? Varbūt tu esi aprēķinājis, ka gaidāma sausa vasara? Taču tici man — Līmeņa Sargātāji visu zina labāk par tevi!

— Saule nenodzisīs — pagaidām ne! Taču tā ir jānodzēš, citādi tā uzsprāgs un viss dzīvais aizies bojā!…

Aizmugurē stāvošie iesmējās, šoreiz skaļāk un jautrāk. Arī tiesnesis pasmējās.

— Ak tad tādas ir briesmas, par kurām tu steidzies ziņot! Jā, tiešām, briesmas lielas! Varētu domāt, ka nekad neesi skatījies saulē… Labi, nabaga večuk, acīmredzot tomēr tu neesi vesels. Tev zudusi atmiņa, un, kā jau man ziņoja, tu neko neatceries. Tu runā par citām zvaigznēm un briesmām, kas draud no saules. Bet nebēdājies …

129

— Tiesnesi! — Šuvalovs iekliedzās. — Kāpēc jūs man neticat? Palūkojieties uzmanīgi: vai tad es esmu tads pats kā jūs? Vai esmu tāpat ģērbies? Turklāt man ir daudz priekšmetu, kādu jums, bet šaubām, nav. Piemēram, šis. — Viņš izvilka no kabatas skaitļotāju, pēc lam kristālbloku un ieslēdza. No plānās kārbiņas atskanēja balss, tā dziedāja — dažkārt, Šuvalovs strādāja, mūzikai skanot. Visi koncentrēti klusēja, līdz Šuvalovs bloku izslēdza.

5 — 2043

— Parādi to man, — tiesnesis prasīja.

Viņš uzmanīgi apskatīja bloku, ieslēdza — atkal

ieskanējās balss — un tūlīt pat izslēdza. Nolika uz galda.

— Un tu vēl saki, ka nedzīvo mežā, — viņš skumji noteica. — Nē, labāk nebūtu neko rādījis. Nezinu, ko tu gribi pierādīt, bet tagad esi panācis tikai vienu. Var strīdēties un šaubīties par to, vai esi nokļuvis aizliegtajā pilsētā noziedzīgos nolūkos vai nejauši un bez ļauna nodoma. Iespējams, ka tu neesi izdarījis bīstamu noziegumu, un es nebūtu tevi sodījis. Taču šis, — viņš norādīja ar pirkstu uz bloku, — ir daudz bīstamāks noziegums!

— Nesaprotu. — Šuvalovs paraustīja plecus. — Mans draugs, vai tad pie jums nedrīkst dziedāt?

— Pie mums dzied visi, dziedi tu arī, kad tev ir jautri. Taču nestāsti, ka nezini, kas ir Līmenis, un nesaki, ka tev nav zināms Līmeņa saglabāšanas likums, — tu to mācījies vēl skolā! Tu zini, ka izdarīt vai izgatavot kaut ko, kas pārkāpj Līmeni, ir viens no vissmagākajiem noziegumiem, iespējams, ka vissmagākais. Te jau nu nekas nav jāpierāda: fakts ir tepat uz galda! Arī tavs tērps liecina par Līmeņa pārkāpšanu. Tāpēc…

— Mans draugs, cik reižu var skaidrot, ka neko tamlīdzīgu nezinu! Es neesmu vietējais, esmu no citas planētas, no citas zvaigznes!

— Labi, labi, — tiesnesis miermīlīgi noteica. — Es saprotu, un tev, iespējams, ir taisnība: labāk būt ārprātīgam, nekā atbildēt likuma priekšā par Līmeņa pārkāpšanu. Lai gan, reiz jau tu neko nezini, tad droši vien tev būs jaunums arī tas, ka pieķertos šī likuma pārkāpšanā nosūta tālu uz dienvidiem, uz Karstajām Smiltīm, kur nekas neaug, tur viņi būvē torņus, bet tas ir smags darbs. Tas tev draud, bet, protams, labāk, lai tevi apskata ārsti un izlemj, vai tiešām esi jucis jeb vai izliecies. Tavu mantu, — viņš atkal norādīja uz bloku, — arī apģērbu, es nosūtīšu, kur pienākas, jo r— droši vien arī to tu nezini — visu, kas attiecas uz Līmeņa pārkāpšanu, izskata speciāla komisija. Tā arī lemj par to, cik nopietns bijis pārkāpums. Puiši, aizvediet, lai viņu pārģērbj tā, kā ģērbjas visi cilvēki, bet drēbes lai atnes man šurp. Uz redzēšanos, Šuvālov, mēs vēl tiksimies.

Šuvalovu izveda pagalmā. Tur stāvēja izjūgtie zirgi, katram nosviests siena klēpis.

— Nekas, — teica viens iio vezumniekiem. — Ārsti mums labi.

Šuvalovs neatbildēja. Likās, viņš vispār pārstājis pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Pirmais kontakta mēģinājums bija neveiksmīgs… Viņš pēkšņi iztēlojās pārnovas uzliesmojumu tā varenajā briesmīgumā, un salīdzinājumā ar to pārējais bija sīkums, kam nav vērts "pievērst uzmanību.

ASTOTĀ NODAĻA

Mēs pacēlāmies gaisā, un es vaicāju:

— Kur tad lai meklē tavus puišus?

Viņa mazliet padomāja.

— Es īsti nezinu… — Acīmredzot Anna man tomēr pilnīgi neuzticējās, un par to uz viņu nevarēja dusmoties, — Domāju, ka mums jāmeklē tā vieta. Viņi noteikti ieradīsies tur.

— Vai tu esi pārliecināta?

— Jā, viņi noteikti atradīs.

Es riņķoju virs tās vietas, no kuras pacēlāmies gaisā.

Vai tu orientējies? — vaicāju. —• Tur ir pilsēta. Tur — mežs.

«— Turp, —• viņa pamāja uz meža pusi.