Savam brālim sargs

•— Jāju te garām, netālu ieraudzīju: šķērsu pāri laukam neaparta josla. Apkārt viss apsēts, bet tā — nearta. It kā būtu ceļš, bet nav. Kāpēc tā? • Raustīja plecus.

— Neairam. Nekad neesam aruši.

— Kāpēc? ' /

— Nedrīkst.

— Bet kāpēc tad ne?

Nezināja. Šī josla nekad nebija ,arta, un arī tagad katru gadu atgādina, lai neaizmirstu: nedrīkst apart. Ja no zemes izspraucas kāds kociņš, tas jānocērt. Zāle var augt. Bet lopus nedrīkst laist.

— Ak tā.

— Tā gan.

— Un cik tālu tā ved? Galu neredzēju …

— Kas zina. Runā, ka līdz pašai galvaspilsētai.

— Bet uz otru pusi?

— Tāpat. Taisni vien. Esam dzirdējuši, ka ieiet mežā.

— Jā, taisna jpsla.

— Taisna gan.

— Vai braukt pa to nedrīkst?

— Nedrīkst vis.-

— Nu, paldies par cienastu. Palieciet sveiki.

— Paliec sveiks …

Izgāja ārā. Apsegloja zirgu. Tas bija atpūties, paēdis, padzēries.

— Un no kurienes tu pats esi — vai no Līmeņa?

— Esmu ceļinieks. Jāju, skatos, kā dzīvojat. Tāds uzdevums.

— Mēs dzīvojam labi.

Būtu jāsaka — paldies dievam. Neteica.

Viņš paklanījās, uzkāpa zirgā. Atkal devās ceļā,

ČETRPADSMITA NODAĻA

Apliecu dažus lokus, bet lejā neieraudzīju neko tādu, kas liecinātu par cilvēku apmetnēm. Iespējams, tās tur atradās gan, bet man trūka gaisa izlūkošanas pieredzes. Kādreiz es, piecpadsmit gadus vecs puika, stāvēju bumbvedēju aviācijas stūrmaņu karaskolas priekšnieka priekšā. Bija karš, un deviņos mēnešos, ja atmiņa neviļ, bet varbūt arī gada laikā puišus apmācīja par stūrmaņiem, kas spēj aizvadīt lidmašīnu līdz mērķim. Taču pat tolaik neuzdrošinājās uzņemt zēnu, kam trūka vismaz divu gadu. Majors, karaskolas štāba priekšnieks, jau padzīvojis, vājš, ar dziļām grumbām sejā, paskatījās uz mani un teica: «Nekas, ja cilvēkam lemts lidot, viņš lidos.» Mani neuzņēma. Lidot iemācījos pēc tam, arī lēkt ar izpletni, bet pašlaik tas man neko nelīdzēja, turklāt bija jānovēro no liela augstuma, lai nekristu uz nerviem vietējiem iedzīvotājiem.

Tad sāku risināt uzdevumu no otra gala. Neapšaubāmi, ka bija kāds ceļš, kāda taka, pa kuru cilvēki nokļuva meža apmetnēs. Kā teica puiši, šī taka sākoties kaut kur pie mežam tuvākās apdzīvotās vietas. To atrast nebūtu tik grūti.

■Pārskatīju kursogrāfa pierakstus un izvēlējos virzienu. Kā pie mums uz Zemes tur, kur kādreiz biju dzīvojis, arī šeit dzeltēja lauki un vijās upītes, spīdēja zili ezeri un ceļu līnijas likās kā ar lekālu novilktas. Pilsētiņu ieraudzīju no tālienes. Tā jau bija valsts nomale, pretējā tai, kur mēs nolaidāmies. Maza valsts, es nodomāju; kā gan viņi nejūtas vientuļi uz veselas planētas? Tūlīt pat aptvēru, cik tas labi: kaut vai teorētiski evakuācijas uzdevums kļuva gluži reāls, mūsu rīcība ieguva noteiktu jēgu, un par šo valsti un tās ļaudīm varēja domāt bez hinīnrūgtās nolemtības piegaršas. Tagad pilsētiņa atradās zem manis, sarežģīta un skaista kā hieroglifiem rakstīts sens japāņu dzejolis. Pārlidoju tai pāri un nosēdināju kuteri tuvākajā birzī, kur lidaparātu tik tikko varēju izvadīt caur biezo lapotni.

Pagāja vesela diena, kamēr droši nomaskēju kuteri no garāmgājēju nejaušiem — kas zina, varbūt arī tīšiem — skatieniem. Pēc tam paēdu un atpūtos, pat mazliet nosnaudos, un pamodos svaigs un gatavs darboties.

Bija nakts. Zeme silti un spēcīgi smaržoja. Tālumā rēja suņi. Debesīs drūzmējās zvaigznes. Tajā pusē, kur atradās pilsētiņa, mirdzēja retas uguntiņas. Man atkal likās — nav ne laika, ne telpas, kas mani šķirtu no manas jaunības, it kā viss, kas patiesībā noticis, būtu izdomāts vai nupat kā rādījies sapnī, kad es noguris gulēju siltajā un smaržīgajā zālē. Tagad esmu piecēlies un eju, mani gaida dzimtās mājas ugunis, un klusi, bet skaidri saka: pasteidzies, nezaudē laiku, steidzies sasniegt labāko, kas, bez šaubām, tevi gaida.

Nezaudē laiku, es nodomāju un atcerējos seno teicienu: «Laiks stāv, bet tu aizej»… Cik ātri mēs aizejam, nodomāju un neviļus palēnināju gaitu.

Pēc pusstundas iegāju pilsētiņā. Ielas it kā skrēja

«sunīšus», te negaidīti pagriežoties, te apraujoties. Logi bija tumši. Gāju gar guļošajiem namiņiem, blāvajām laternām, kurās dega sveces, gar primitīvajiem ūdenssūkņiem, nepamanīts šķērsoju pilsētiņu un iznācu nomalē tās otrā pusē.

Te beidzās biezo dārzu aplenktie namiņi un sākās ar kuplu zāli apaudzis klajums. Tas rāmi sniedzās līdz pašam apvārsnim, to šķērsoja tikai šaura, tumša koku josla. Iespējams, tas bija liels ceļš, bet diez vai veda uz to mežu, kur man bija jānokļūst.