Savam brālim sargs

•— Viņi jau negribēja mūs nogalināt!

— Kā jūs to zināt?

— Pie mums nevienu nenogalina …

Te bija pati ļaunuma sakne: viņiem nav ne karu, ne armiju, pat ne iekšējā karaspēka — gluži vienkārši tie nav vajadzīgi. Ja retos gadījumos vajadzēja izpildīt administratīvā dienesta pienākumus, tad tos veica visi pēc kārtas.

Tas, starp citu, liecināja, ka uz planētas nav citu valstu. Ja eksistētu vismaz vēl viena valsts, rastos ari regulārā armija. Noteikti. Taču tās nebija, un, izrādījās, nav iespējams veselajiem un izveicīgajiem puišiem ieskaidrot, ka uz pretinieku, gribi vai negribi, nāksies šaut. Viņi gluži vienkārši neticēja, ka pretinieks būs.

Viņi daudz kam neticēja.

Vakaros Uve Jorgens viņiem stāstīja ne tikai par kaujām, kurās tam savā laikā nācies cīnīties. Viņš stāstīja arī par ekspedīciju, par Zemi, par Dāla zvaigzni, kurai nedrīkstēja uzticēties.

Par Zemi klausījās ar interesi.

— Vai jūs gribētu tur nokļūt?

To gribēja visi.

— Bet palikt pavisam?

Viņi apklusa un skatījās cits citā. Pēc tam atkal viens no viņiem pārliecināti papurināja galvu:

— Nē .., Vai tad pie mums ir slikti?

— Padomājiet! Jūs redzēsiet to civilizāciju! Tehniku! Turklāt uz Zemes visi cilvēki ir no cilvēkiem! Nekādu Trauku!

— Jā, mēs arī tā gribam …

— Tad jau …

— Mēs gribam šeit. Pie mums.

■— Šeit taču nekas nepaliks! — Uve Jorgens nesavaldīgi kliedza. Vissmieklīgākais, ka viņi tik un tā neticēja.

— Nē, Uve,.? — viņi teica. — Nē, Bruņiniek. Par kaujām tu stāsti labi un interesanti. Bet par sauli nevajag.

Un paskaidroja:

— Saproti, par kaujām mēs klausāmies un ticam. Tu pats saki, kā tas esot bijis ļoti sen un tālu no šejienes, — un mēs ticam. Kad tu runā par sauli, tu runā par to, kas notiek šeit un pašlaik, vai saproti? Taču visu, kas ir šeit un pašlaik, mēs redzam un zinām paši. Tāpēc tādas pasakas tev neizdodas. Labāk pastāsti vēl kaut ko par to, kā bija sensenos laikos tur, pie jums …

Suņi tādi, vai ne? Sasper pērkons! Pasakas!

Velns ar viņiem — lai tad sadeg vai nosalst.

Taču viņi patika Bruņiniekam, un tam bija viņu žēl, kā komandierim žēl savu karavīru.

Varbūt viņš tikai nemācēja pienācīgi paskaidrot? Viņš jau nav nekāds zinātnieks, nav profesors, viņa darbs ir nevis lekcijas lasīt, bet lidot, pirmām kārtām —- lidot.

Nepieciešams, lai paskaidrotu zinātnieki, iespējams, tie liks saprast…

Uve Jorgens nopūtās un apklusa.

Taču pašlaik bija nevis vakars, bet skaidra diena. Vēl bija tālu līdz vakaram ar tā šaubām un neapmierinātības sajūtu. Patlaban Uve Jorgens bija par sevi pārliecināts.

— Izbeigt atpūtu, ierindā stā-ties!

— Klausīt komandu! Uz pretinieka kājniekiem! …

Pēkšņi steigšus:

— Atlikt!

Jo no meža parādījās jātnieks. Viņš māja ar roku un mudināja zirgu.

Uves Jorgena gaišzilo acu asais skatiens uzreiz bija

pazinis Mūka Nikodima masīvo augumu.

* * *

— Nē, Bruņiniek. Zemnieki neparko neies prom. Un nenoticēs nekam… Jo viņiem ir labi. Viņi tic savai saulei tāpat, kā mēs ticam mūsējai. Man sāp sirds, Bruņiniek. Kāpēc neviens nekad negrib likt mierā arāju? Kāpēc visu uzveļ viņa pleciem? Uve Jorgen, tu nekad neesi aris, nezini, kā rokās trīs arkla rokturi, tev to nesaprast…

— Tā tikai vēl trūka, lai es artu! Es — Riters fon Eks! Bet arī man sāp sirds. Lai gan, atklāti sakot, nekad neesmu domājis par žēlastību pret cilvēkiem — vienmēr bijuši kādi augstāki vārdi par žēlastību… Gods, pienākums … Arī puiši netic nevienam manam vārdam. Mūk, vai saproti', viņi nevar noticēt. Viņi nespēj. Arī mēs ar tevi taču ļoti daudz ko nesapratām. Bet mēs piemērojāmies, jo mums vairāk nekā citiem piemīt māka pielāgoties. Viņiem tā nepiemīt.

— Viņi ir labi cilvēki, Bruņiniek. Labestīgi. Taisnīgi. Godīgi.

— Neesmu radis cilvēkus vērtēt no šīm pozīcijām. Saku, arī man viņu žēl. Atrastos manā pakļautībā vismaz pussimts karavīru, es visus šos cilvēkus sadzītu kuģu kravas tilpnēs, ja eskadra atlidos šurp. Es neprasītu viņu piekrišanu. Pēcāk es viņus atvestu te, protams, ne uz planētu, kas iztvaikos kā lietus piliens uz nokaitēta ložmetēja stobra… Es viņiem parādītu to elli, kas šeit iestāsies, pēc tam kad uz zvaigznes būs iedarbojies detonators, un teiktu: kam bija taisnība, salašņas? Tad viņi būtu man pateicīgi. Taču man nav karavīru, Mūk… Šie te nav karavīri. Bērni. Šeit visi ir bērni. Bērnu planēta. Viņi rotaļājas. Šaušana tiem ir rotaļa. Taču es zinu, kas ir šaušana, ko nozīmē, ja uzbrukumā iet ķēde, nemērķējot izšaudama no vēdera augstuma aptveri pēc aptveres… Mūk, pirmo reizi mūžā karavīra pieredze man nevar palīdzēt, un es nezinu, ko darīt…

— Mūsu klostera priekšnieks sacīja: lūdz dievu, un tas tevi apskaidros.

— Tas man neder.

— Saprotu, taču arī es nezinu, ko darīt. Bruņiniek, mēs nevienam neko nepierādīsim …

Uve Jorgens pagriezās uz muguras un sāka skatīties zilajās debesīs. Sākumā vienaldzīgi, pēc tam ar nojēgu. Pacēlās uz elkoņa.

— Mūk, kuteris.

Viņš pašķielēja uz Annu: meitene darbojās pie ugunskura, taču, izdzirdusi šo vārdu, visu pameta un atskrēja šurp. Viņas acis nikni zibsnīja.

— Kuteris, Anna.