Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ciemata iedzīvotāji neko tādu vēl nebija piedzīvojuši. Zādzība viņiem šķita tālas planētas eksotisks paradums, un visiem joti gribējās redzēt, ka to dara. Ļaudis pameta savas preces un vēroja katru topošā zagļa kustību.

Tomam trīcēja rokas. Puisim it nemaz nepatika, ka tik daudz cilvēku noskatīsies, kā viņš zags. Ar šo uzdevumu jātiek galā pēc iespējas ātrāk, Toms nosprieda. Kamēr vēl dūša nav pavisam saskrējusi papēžos.

Pēkšņi viņš apstājās pie augļu kaudzes, kas bija sakrauta uz misis Melderes letes.

— Šķiet, diezgan sulīgi, — Toms nevērīgi izmeta.

— Gluži svaigi, tikko no dārza, — misis Meldere, sīka vecenīte ar spožām actiņām, sacīja. Un Toms piepeši atcerējās, kā viņa ik vakaru stundām ilgi mēdza sarunāties ar viņa māmuļu tais tālajos gados, kad vecāki vēl bija dzīvi.

— Tā izskatās, — viņš sacīja, iekšēji nožēlodams, ka nav apstājies pie cita galda.

— Labi auglīši, svaigi auglīši, — misis Meldere atkārtoja. — šopēcpusdien es tos salasīju.

— Vai viņš tūlīt kaut ko nozags? — kāds skaļi pačukstēja.

— Bez šaubām. Skaties! …

Toms paņēma lielu, zaļu augli un sāka to aplūkot. Pūlis aizturēja elpu.

— Tiešām, ļoti sulīgs, — sacīja Toms un uzmanīgi nolika augli vietā.

Pūlis nopūtās.

Pie blakus galda stāvēja Maksis Audējs ar sievu un pieciem bērneļiem. Šodien viņi bija atnesuši uz tirgu divas segas un vienu kreklu. Kad Toms, kuram sekoja

vesels pūlis, pienāca tuvāk, Audēji kautrīgi pasmaidīja.

— Sis krekls tev būs pašā laikā, — Maksis paziņoja; viņam gribējās, lai ļaudis ātrāk izklīst un netraucē Tomu darbā.

— Hm, — Toms norūca, aptaustīdams kreklu.

Pūlis nogaidoši sakustējās. Kāda meiča nervozi ieķi- ķinājās. Toms satvēra kreklu un atsēja tarbu.

— Pagaidi, jaunais cilvēk! — Bills Mālderis iesaucās, lauzdams sev pūlī ceļu. Billa jostu rotāja spīdīga nozīme — veclaiku monēta, kuru paši pirmie kolonisti bija atveduši no Zemes, — un viņa sejas izteiksme nepārprotami liecināja, ka policijas priekšnieks pašreiz pilda dienesta pienākumus.

— Ko tu dari ar šo kreklu, Tom? — Bills bargi vaicāja.

— Es? … Tapat vien … paņemu, lai apskatītu.

— Ak tāpat vien, lai apskatītu? — Bills novērsās un salika rokas aiz muguras. Tad strauji pagriezās uz papēžiem un draudoši pacēla rādītājpirkstu. — Bet man nezkādēļ liekas, ka tu neesi paņēmis kreklu tāpat vien, lai apskatītu. Man liekas, ka tu gribi to nozagt!

Toms neatbildēja. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis atsieto tarbu, ko neapšaubāmi varēja uzskatīt par lietisku pierādījumu, bet otrā joprojām turēja kreklu.

— Policijas priekšnieka pienākums, — Bills ar uzsvaru sacīja, — ir sargāt šos cilvēkus. Tu, Tom, esi aizdomīgs subjekts. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu vispārējās drošības labad ieslodzīt tevi cietumā.

Toms nokāra galvu. To viņš nebija gaidījis. Lai gan, patiesību sakot, viņam bija vienalga. Ja viņu ietupinās cietumā, būs vismaz pamats domāt, ka viņš ticis galā ar savu uzdevumu. Bet, kad Bills viņu izlaidīs, varēs mierīgi turpināt bezbēdīgo zvejnieka dzīvi.

Pēkšņi caur pūli izspraucās mērs. Pāri biksēm izlaistais krekls tāpat kā dienā brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.

— Bili! Ko tu esi šeit ievārījis?

— Pildu savu pienākumu, mēr. Toms uzvedās aizdomīgi. Bet grāmatās teikts …

— Es zinu, kas teikts grāmatās, — mērs sacīja. — Es pats taču iedevu tev šīs grāmatas. Tu nedrīksti apcietināt Tomu. Vismaz pagaidām ne.

— Bet mūsu ciemā nav cita noziedznieka. — Bills nevarīgi iepleta rokas.

— Tā nav mana vaina, — mērs taisnojās.

Bills stūrgalvīgi saknieba lūpas.

— Grāmatā teikts, ka policijai jāveic profilaktiski pasākumi. No tā izriet, ka noziegumi vispār nav jāpieļauj.

Mērs izmisīgi sasita rokas.

— Bili, vai tiešām tu nesaproti? Nepieciešams, lai mūsu ciematā būtu noticis kaut viens noziegums. Arī tavs pienākums — palīdzēt mums šai ziņā!

Bills paraustīja plecus.

— Viss kārtībā, mēr. Es tikai gribēju rīkoties saskaņā ar jūsu norādījumiem. — Viņš paspēra soli sānis, tad pēkšņi pagriezās un uzbrēca Tomam: — Bet tu, putniņ, tik un tā man neizspruksi! Un iegaumē: noziegumi pie laba gala neved …

— Acīmredzot puisim ļoti gribas izcelties, — mērs paskaidroja. — Bet tu, Tom, nepievērs viņam uzmanību. Drošāk ķeries pie lietas, pamēģini kaut ko nozagt. Vienreiz šis darbs taču japadara.

Toms neatbildēja. Viņš spraucās caur pūli, virzīdamies uz ciematam tuvāko mežmalu.

— Tom, uz kurieni tu tā steidzies? — mērs satraukts vaicāja.

— Man šodien nav noskaņojuma, — Toms sacīja.

— Varbūt rītvakar..

— Nē, Tom, tūlīt, — mērs nepiekāpās. — Pietiek vilcināties un atlikt. Sāc tūlīt pat, mēs visi tev palīdzēsim.

— Protams, palīdzēsim, — Maksis Audējs piebilda.

— Nozodz šo kreklu. Tas taču tev tieši laikā.

— Paskaties, Tom, šeit ir vēl tīri laba ūdens krūka!

— Bet man vesels lērums riekstu!

Toms pārlaida skatienu tirgus galdiem. Kad viņš izstiepa roku pēc Audēja krekla, nazis, kas viņam bija aizbāzts aiz jostas, nokrita zemē. Pūlī atskanēja līdzjūtīgi smiekli.

Slaucīdams nosvīdušo pieri, Toms jutās kā pēdējais lempis. Viņš pacēla nazi, aizbāza to aiz jostas, tad satvēra kreklu un iestūķēja tarbā. Pūlī atskanēja piekrišanas saucieni.