Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Kaut ko grozīt, manuprāt, vienmēr ir iespējams, — Melits dziļdomīgi teica. Imigrācijas ministrs sēdēja pie loga un laiski vēroja garāmgājējus. — Tiesa, mūsu pašreizējā sistēma pastāv jau ilgus gadus un rezultāti ir teicami. Nezinu, ko jūs te varētu uzlabot. Piemēram, mums nav noziedzības …

— Tāpēc, ka jūs.to esat legalizējuši, — Gudmens iebilda. — Jūs vienkārši izvairāties risināt problēmas.

— Mums ir cita pieeja. Nav nabadzības …

— Tāpēc, ka visi laupa. Un nav veco ļaužu problēmas tāpēc, ka valdība pārvērš sirmgalvjus par ubagiem. Sakiet, ko gribat, bet, pēc manām domām, šeit daudz kas būtu uzlabojams un pārkārtojams.

— Varbūt jums taisnība. Lai gan es … — Melits pēkšņi apklusa, metās pie sienas un paķēra šauteni. — Tas ir viņš!

Gudmens paskatījās pa logu. Gar Idrigbildingu steidzās cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citiem. Pēkšņi atskanēja apslāpēts klakšķis. Gudmens ieraudzīja, ka cilvēks sagrīļojas un nokrīt uz ietves.

Melits bija viņu nošāvis ar savu beztrokšņa ieroci.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — Gudmens, pārsteigts un bezgala izbrīnījies, jautāja.

— Tas bija potenciāls slepkava, — Melits atbildēja.

— Ko?

— Protams, mums nav atklatas noziedzības, bet cilvēki vien mēs esam, tāpēc valdībai jārēķinās ar šādu noziegumu potenciālo iespējamību.

— Ko tad īsti viņš nodarījis, ka atzīts par potenciālu slepkavu?

— Noslepkavojis piecus, — Melits paskaidroja.

— Bet… velns parāvis, tas taču ir netaisnīgi! Jūs viņu neapcietinājāt, netiesājāt, viņš nevarēja aprunāties ar advokātu …

— Nu un tad? — Melits, mazliet sapīcis, jautāja. — Mums šeit nav ne policijas, ne tiesu. Bet vai tāpēc man būtu mierīgi jānoskatās, kā viņš turpina slepkavot cilvēkus? Pēc mūsu definējuma, slepkava ir tas, kas nogalinājis desmit cilvēkus, bet viņš jau bija tuvu šai robežai. Tādos apstākļos es taču nevarēju sēdēt, salicis rokas klēpī. Mans pienākums — aizstāvēt iedzīvotājus. Varat ticēt, esmu iepriekš rūpīgi ievācis visas nepieciešamās ziņas.

— Un tomēr tas ir netaisnīgi! — Gudmens nepiekāpās.

— Vai tad es saku, ka taisnīgi? — Melits savukārt paaugstināja balsi. — Un vispār, kāds sakars Utopijai ar taisnību?

— Vistiešākais! — Gudmens centās apspiest

sašuiumu. — Taisnīgums ir cilvēka cieņas pamats, cilvēki vēlas …

— Skaļi vārdi, — Melits sacīja, un viņa sejā atkal ievilkās labsirdīgs smaids. — Pacentieties būt reālists. Mēs esam radījuši Utopiju cilvēkiem un nevis svētajiem, kuriem tā nav vajadzīga. Mums jārēķinās ar cilvēku reālajiem trūkumiem un nevis jāizliekas, ka tādu nav. Mūsuprāt, policijas aparāts un likumdošanas sistēma rada atmosfēru, kas tikai veicina noziedzību. Ticiet man, tad jau labāk vispār neatzīt noziegumu pastrādāšanas iespēju. Katrā ziņā tautas lielum lielais vairākums atbalsta šo viedokli.

— Bet, ja nu tomēr gadās sadurties ar noziegumu, kā tas neizbēgami mēdz būt…

— Sadurties gadās vienīgi ar nozieguma potenciālu iespēju, — Melits stūrgalvīgi aizstāvēja savu pozīciju. — Un tas notiek daudz retāk, nekā jūs domājat. Kad tāda iespēja rodas, mēs to likvidējam ātri un vienkārši.

— Nogalinot nevainīgu?

— Nevainīgu nogalināt mēs nevaram. Tas ir izslēgts.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka saskaņā ar mūsu definīcijām un nerakstītajiem likumiem ikviens cilvēks, kuru likvidējis varas pārstāvis, ir potenciāls noziedznieks.

Marvins dažas mirjūtes klusēja, tad teica:

— Redzu, ka valdībai šeit ir lielāka vara, nekā man bija licies.

— Jā, — Melits piekrita, — bet ne tik liela, kā jūs iedomājaties.

Gudmens ironiski pasmīnēja.

— Vai es vēl varu kļūt par virsprezidentu? …

— Protams! Un bez jebkādiem noteikumiem. Gribat?

Gudmens kļuva domīgs. Vai tiešām viņš to vēl grib?

Bet kādam taču ir jāvalda! Kādam jāaizstāv tauta. Radam jāīsteno nepieciešamās reformas šai utopiskaja trako namā.

— Jā, es gribu …

Durvis atsprāga vaļā un kabinetā iedrāzās virsprezi- dcnts Borgs.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Jūs šodien pat varat pārcelties uz Nācijas pili. Gaidīdams jūsu lēmumu, es jau pirms nedēļas sakravāju mantas.

— Acīmredzot vajadzēs izpildīt dažas formalitātes…

— Nekādu formalitāšu, — Borgs atbildēja; viņa ģīmis bija tik stipri nosvīdis, ka laistījās saulē. — Absolūti nekādu. Es nodošu jums prezidenta medaljonu, pēc tam aiziešu uz Politisko vērtējumu biroju, izsvītrošu savu vārdu no sarakstiem un ierakstīšu jūsējo vietā.

Gudmens palūkojās uz Melitu. Imigrācijas ministra apaļā seja šķita necaurredzama kā akmens maska.

— Esmu ar mieru, — Gudmens sacīja.

Borgs satvēra medaljona ķēdīti un sāka vilkt to pāri kaklam.

Šai mirklī medaljons eksplodēja.

Gudmens ar šausmām ieraudzīja asiņainu masu tur, kur nupat vēl bija bijusi Borga galva. Dažas sekundes virsprezidents stāvēja kājās, tad sagrīļojās un nogāzās zemē.

Novilcis žaketi, Melits uzmeta to virsū nelaiķa ķermenim. Gudmens dažus soļus atkāpās un atkrita krēslā. Viņa lūpas kustējās, taču nespēja izdvest ne skaņas.