Skersielas

Puisis beidzot saravas un saka paleninaties. Un, tiklidz vins savaldija meli, vins saka zveret:

– Pedeni, padauza! Slapjam sievietem ir galigi sapuvusi!

"Ne, Liza," izdzirdot Sasas kluso balsi, visi apklusa. "Vini meginaja nonemt Kosu, vins vienkarsi reageja uz manu kustibu.

Kosa jau bija atslabinajusies, ja vispar bija saspringta. Es pamaniju, ka mes it ka apspriestu laikapstaklus:

– Ta man likas. Tu nevienam neesi vajadziga, Elizaveta Andrejevna, histerijai atkal nav pamata.

Puisis nosvilpa:

– Tad noteikti Alajevs! Labi, tas ir labi, nelietis tevi nogalinas. Alekseich ir noguris no sarunam ar vinu, un tagad ligumi beidzas. Kos, esi uzmanigs tuvakaja nakotne, preteja gadijuma vins tevi dabus.

– Vinam bus apnicis to iegut. Skatieties celu, preteja gadijuma jus mus piebeigsit pirms Aleva braliem.

Es dauziju, it ka no Sasas aukstajiem pirkstiem aukstums tiktu parnests pa venam un inficetu visu kermeni. Tika pievienoti jauni kadri, vairojot emocijas. Miesassargs ir varonis, Kosa visu pareizi izklastija. Bet kas ir pats Kosa? Vins ari rikojas profesionali un refleksivi, bet, ja paskatas uz to milisekundi pa milisekundei, izradas, ka vins briesmas sajuta uzreiz – un piesedza sevi ar Sasu un mani. Precizak, vins lava miesassargam piesegt sevi taja pasa laika, kad vins piesedza mani. Protams, tad vins mus visus izvilka un neatstaja tur Sasu, tacu pirma sekunde bija izskirosa – vispirms vins izglaba sevi un tikai tad parejos. Un vina pirmais jautajums apstiprinaja, ka vins toreiz nezinaja par vesti. Si pirma reakcija pasaka daudz, daudz par cilveku.

Ivans izklidinaja visus kalpus un kliedza gandriz lidz ritam, lidz sienas saplaisaja. Man nebija ne jausmas, uz ko vins kliedz, bet es paredzeju kaut kadu izrekinasanos tuvakajas dienas. Musu maja bandu kari nekad nebeigsies.

Sasa tika ievietota kaut kur istaba pirmaja stava, sniedzot nepieciesamo palidzibu. No rita es iegaju vina istaba, sveicinot drumo Dude, bet neaizveru durvis. Es uzreiz ieraudziju Ivanu, un pacients sedeja uz gultas un izskatijas daudz labak neka vakara.

"Vai tu sodien vispar neguleji?" – jautaju viram un pamaju ar galvu. Bet es uzreiz apsedos uz kresla blakus gultai un velreiz rupigi nopetiju miesassargu, nopriecajos, ka vins nolema mani nenobiedet pat ar savu slimigo balumu. – Ka tev iet?

– Viss kartiba, Lisa. – Pazistamais smaids nav pazudis – ari tas ir labs raditajs.

"Paldies," vina teica to, ko vina tulit gatavojas teikt. – Vai jums ir sieva? Mate? Varbut kadam vajadzetu piezvanit, lai nesatraucas?

– Tikai vecaki, bet viniem par sadu sikumu nav jazina. Nesakiet man paldies – tas ir mans darbs.

– Strada, ja! – Ivans pasmineja. – Neviens no maniem strupajiem griezejiem to neizdomaja. Ja vini vakar butu notriekusi Kosai vai Lizai galvu, sodien Maskava butu sacies Tresais pasaules kars. Tu, lielacainais, need tikai savu maizi.

"Es to pamaniju nejausi, Ivan Aleksejevic," Sasa bija manami samulsusi. – Paveicas.

Es apsedzu vina roku ar savejo un pieliecos tuvak.

– Atveselojies atrak, Sas! Un, tiklidz jums klust labak, meklejiet citu darbu.

Vins pacela uzacis, bet Ivans velreiz jautaja:

– Lizonka, ko tu dari? Kurs atlaiz tik labus puisus? Tadus cilvekus vajadzetu apbalvot, nevis vajat. Ja, varoni?

Vins runaja ar vinu maigi, tapat ka nekad nebija runajis ar saviem deliem mana klatbutne. Vins ir pateicigs un sirsnigi slave – es parak labi pazinu savu viru, lai par to saubitos. Un Sasa izbrina piebalsoja:

– Atlaists? Par ko?

Es paskatijos no vina uz savu viru – tas bija Ivanam, kuram tas bija japaskaidro:

– Tapec, ka es vakar gandriz nomiru.

"Nac," Vana iesmejas. – Nokasit! Lieliski piemerots kolekcijai! Ko tu dari, mana skaistule? Godigi sakot, es neticeju zenam – es palavos uz Kosija viedokli. Bet es teiksu ta: es uzticos saviem puisiem ka nevienam citam, tacu neesmu loti parliecinats, ka kads no viniem metisies lodes prieksa, lai piesegtu manus radiniekus. Vins ir labs cilveks, musdienas jus nevarat atrast tadus cilvekus ka vins!

Es lenam pamaju:

– Tiesi par to es runaju. Lai labi cilveki mekle labu darbu, kur lielaka problema ir kaitinosos fanu aizdzisana no popzvaigznes.

– Ak, par ko tu runa… Vai tu uztraucies? – Ivans paskatijas uz Sasu un jautaja vinam: – Ko tu saki, labi darits? Jebkura gadijuma es neaizmirsisu jusu ricibu un atlidzinasu jums nodaritos zaudejumus; es jus neapvainosu. Bet, ja mes pienemtu lemumus, kad sievietem bija musu zel, tad nekas nebutu atrisinats. Vai, cinitaj?

Vins neparprotami parliecinaja. Spriezot pec cietusa sejas, ari mani vardi vinam skita divaini – vins sevi paradija un acimredzami nebija gaidijis sadu virzienu. Vinam ir blava passaglabasanas sajuta, tapat ka visiem citiem man apkart. Bet mani aizvainoja kas cits: ka Vana mani atkal padarija par stulbu meiteni, kuru vajadzetu aizsargat specigiem viriesiem, un vins noteikti nevelas mani atlaist no kada, kurs ir pieradijis savu vertibu. Es parvareju savu apjukumu un runaju pec iespejas skaidrak: