Skersielas

"Tu vari tam neticet, Maksim, bet, kad es apprecejos ar tavu tevu, pedeja lieta, par ko es domaju, bija grezniba." Mani apmulsa vina aktivitates, bet nevareju atraut no vina skatienu. Nekam nederigs, pat ne savam tevam, peksni kluvu vajadzigs – un kam? Ists granits, siena, pie kuras jebkura sieviete butu laimiga. Cetru gadu laika saja uzskata esmu kluvis tikai stipraks. Ja tavs tevs rit parstas mani milet, es busu izmisuma. Bet tikai tapec, ka es nekad vairs nesatiksu tadu virieti. Tam ir trukumi – es tos redzu. Un vel kaut kas man ir svarigaks.

– Ak, tatad tu atradi sev teti? Vai jus arstejat bernibas traumas? – sarunu biedrs uztvera tikai so. – Tatad tas nebus ilgi. Ja pamanisi jaunu peni, tu uzreiz leksi pa gultu ka skrienoss kakis, pat aizmirsi par greznibu. Un sim kucem ir hormoni.

Vins tacu ir kretins. Vai ari es nevaru izskaidrot? Vai ari ir bezjedzigi vinam paskaidrot? Vina pakratija galvu, bet Maksims turpinaja:

– Vai ari tu jau esi? Tad nu pievieno mani rindai! Es nesolu milestibu lidz kapam, bet varu davinat kadam, kam ta vajadziga.

Es pagriezu acis pret griestiem, joprojam nevaredama to izturet:

– Krapt Vanu ir tas pats, kas krapt sevi. Un tu esi vienkarsi idiots!

Vins paliecas uz prieksu un klusak jautaja:

– Vai tiesam es tev nemaz nepatiku?

Es vairakas minutes skatijos vina seja, lai pati atbildetu. Vins ir gluds, izskatigs puisis, meitenes vinu mil. Vina mierigi un nosverti teica:

– Ne. Tevi nav ne minas no ta, kas varetu izraisit manu lidzjutibu. Katru reizi brinos, ka tu esi vina dels – tik nozelojams, berniskigs un ne ar ko nelidzinas tavam tevam.

Mana atbilde vinu saniknoja. Maksims pieleca kajas, un ari es piecelos kajas, nolemdama, ka labak doties prom. Re, vina iekrita provokacijas un tomer izraisija skandalu. Bet es nevareju aizbegt – vins satvera mani aiz elkona un pagrieza pret sevi. Vins vinu ievilka un meginaja satvert aiz vidukla. Man no riebuma uznaca zosada. Neko tadu nebiju piedzivojusi cetrus gadus! Pedejo reizi mani taustija tajos eskorta banketos, un tad es to iztureju, jo biju neaizsargats. Bet es aizmirsu, ka izturet, un aizmirsu, ka justies vienatne visa pasaule. Un ta vina neapdomigi iesita vinam pa seju.

Neizradijas parak daudz – ar savu uzliesmojumu negaiditi liku vinam pasmieties. Maksims mani nelaida vala, bet ari nevilka sev klat.

– Kapec tas ir tik skaidrs, Lizaveta? Es gribetu velreiz par to padomat. Vai ari starp kajam niez tikai tad, kad redzat savu lengano vederu? Paradiet man, ka izskatas jauns kermenis?

– Atlaid!

Vins necentas mani noskupstit vai kaut ko tamlidzigu, vins tikai mani kircinaja. Es vina nesaskatiju kaislibu, es vinam pat nepatiku – ta bija tira provokacija vai parbaudijums. Maksims gribeja mani kaitinat ar izsmieklu, bet es netaisijos vinam paskaidrot, ka bez vina teva man nebija un nekad nebus milako, ka man ir vienalga, kadi vinam ir vedera muskuli. Ja, es seit redzu divdesmit uzpumpetus tevinus – katrs drosmigaks par otru, bet neviens no Ivana puisiem mani neizraisa pat mazako velmi. Sim idiotam nevajag atbildes, bet gan manu aizkaitinajumu. Un vel vairak iespejams, ka vins atkal parbauda sava teva milestibu – ko vins daris, ja es tagad skries sudzeties? Vai tu nepirksi jaunu masinu? Un tad vares gausties bez iemesla: bagatais tetis pameta savu delu liktena zelastiba. Tadiem vajajiem noteikti ir vajadzigs pamats gausties.

– Laid vala, necilveks! Tu mani padari slimu!

Vins tika izmests no manis tik peksni, ka es kliedzu. Maksims lidoja pret sienu, bet nekrita. Gandriz uzreiz vins iztaisnojas un pasmineja:

– Ja, tas ir joks, Kosa! Es vinai neko neizdariju.

Kosa palika bezgala mierigs:

– Humors. Saprast. Par tadiem jokiem, Maksim Ivanovic, man lugs tris vietas salauzt zokli. Tad vini maksas par arstesanu. Bet es zinu, ka saluzt ta, lai tas butu atgadinajums uz visu atlikuso muzu.

Maksims nobaleja – vins baidijas no Kosas vairak neka no manis. Es varetu izmest draudus, kas neko nemaksa, bet Kosa Ivana zina ka neviens cits. Ja vins ta saka, tad ar gandriz absolutu varbutibu tas notiks. Es steidzos doties prom, bet tomer apstajos eja un klusi jautaju:

– Kosa, nevajag Vanu apgrutinat ar tadam mulkibam. Mes vienkarsi sastridejamies, un Maksims man nedeva nekadus divdomigus majienus.

Vinai izdevas nokert izlutinata idiota pateicigo skatienu un devas prom. Maksims man bija pretigs, bet vins ari dzirdeja Kosas vardus – tas vairs neatkartosies. Un nekada gadijuma es nevelos, lai Ivans manis del kroplu pats savu delu. Kosa mums abiem sniedza atbildi uz neuzdoto jautajumu, kas butu noticis, ja es butu aizbegusi ar sudzibam. Tomer ne velti Maksims tik loti velas sanemt apstiprinajumu par teva milestibu, jo patiesiba vina milestiba ir loti relativa. Ivans ir spejigs aizskart jebkuru… nu, iznemot to, ka mums ar Kosu ir pilniga imunitate. Bet tikai tapec, ka mes abi nekad nedevam iemeslu mums parmest.