Slēptuve

Sakovecs nesaprata drošībnieka pēdējo frāzi, bet nepārjautāja, pavēlot:

- Sigurd, Milčevski, turpmāk esat grifa Belija rīcībā. - Viņš pasniedza roku Grigorijam: - Lai veicas, draugs.

Belijs paspieda roku, pārbaudīja skafandra inka darbību un pirmais iegāja caurumā - kuprots, divkājains un divrokains varāns ar spogulim līdzīgām zvīņām. Aiz viņa tuneļa tumsā devās vēl divi līdzīgi varāni.

* * *

Viņš tos panāca pie sabrukušā koridora posma, kas beidzot atguvis pazīstamu izskatu, piederēja hronopaātrinātāja ēkai, un tam vajadzēja izvest viņus uz hronomembrānas pacēlāju ar tā saglabājušos darba zonu. Polujanovs pēkšņi sajuta grūdienu mugurā, ledaina vēja elpu (skafandrā!) Un zemu draudošu rūcienu. Paklupa, gandrīz nokrita, atskatījās, gatavs laist darbā ieročus, bet nevienu neieraudzīja.

Koridors, pa kuru viņi gāja, pēc simts metriem ieapaļojās un bija tukšs, izņemot akmeņus, kas bija nokrituši no griestiem un sienām, pārklātiem ar līkumotām plaisām un caurumu rakstiem. Tikai tagad Fjodors saprata, ka viņa sajūtas izraisīja psi-trieciens, nevis fizisks efekts. Tas, kurš viņus vajāja, bija tik pārliecināts par savu spēku un pārākumu, ka nebaidījās jau iepriekš brīdināt. Ja viņš pielavītos tuvāk un nekavējoties izdarītu spēcīgu postošu psi triecienu, skafandru aizsardzība diez vai būtu izturējusi, un izlūku liktenis būtu izlemts.

- Pakaļdzīšanās ir tuvu! - brīdināja Fjodors Maričs, kurš pārdzīvoja aptuveni tādas pašas sajūtas. - Būs jācīnās, caur šo aizgruvumu mēs nepaspēsim izlauzties uz zāli ar membrānu.

- Kā tu domā, kas tas par zvēru mūs panāk?

- Klīst baumas, ka mūsu pasaulē ieradies inspektors, it kā pat pats "ķirurgs".

- Oi,oi! Kāpēc viņiem būtu jānolaižas tik zemu? Nepietiek izpildītāju?

- Kas zina? Parastam cilvēkam ir grūti saprast nehumanoīdu loģiku. Mēs bieži nesaprotam pat viens otru, ko te lai saka par prātu, kas absolūti atšķiras no cilvēciskā. Uztaisīsim šeit nelielu kontru, ierīkosim slazdu. Tu pa kreisi, aiz akmeņiem, es pa labi, nedaudz priekšā.

Atkal no kaut kurienes - Fjodoram likās: no viņa būtības dziļumiem, no vēdera dobuma un krūtīm - uzbrāzmoja ledainā vēja brāzma, ko pavadīja ļauni draudoša murdēšana. Bet šoreiz psi triecierns bija spēcīgāks un lika cilvēkiem pārdzīvot negatīvu emociju un piespiedu fizioloģisko reakciju gammu: muskuļu kontrakciju, kuņģa spazmas, sirds aritmiju, galvassāpes no asu asinsvadu savilkšanos.

- Velns! - Fjodors neskaidri ierunājās. - Šitā viņš mūs no tālienes apdullinās... būtu kaut parādījies.

- Nu, viņš jau ir šeit, - Maričs aizsmacis atbildēja, un Fjodors beidzot ieraudzīja būtni, kas viņus vajāja.

Koridora vidū, tikai divdesmit soļu attālumā no kontrzibsnī esošajiem izlūkiem, stāvēja nezin kā tur parādījies spoks - it kā ziepju burbulis, vai arī viļņojošs miglains stabs. Lukturīša stars no pustumsas izrāva dīvainu, muslīna audumam līdzīgu caurspīdīgu figūru: šādi varētu izskatīties krievu pasaku varonis Koščejs Nemirstīgais, veidots no retinātas pelēcīgas miglas. Bet no šī "Koščeja" pēkšņi izplūda tik spēcīgs psi-starojuma vilnis, ka, neskatoties uz aizsardzību, Fjodors atkal sajuta triecienu visā ķermenī vai drīzāk apdegumu.

Maričs atguvās pirmais. Ar kliedzienu: "Tas ir spiets!" - viņš uz "Koščeju" atklāja uguni no anihilatora.

Un uzreiz viss koridors uzvirmoja, uzfontanēja ar  migliņu, kas pārvērtās par īstu "Koščeju" spoku pulku. Tagad kļuva skaidrs, kā inspektoram nemanīti izdevās pielavīties izlūkiem: viņš pa koridoru pārvietojās strauta formā, pareizāk sakot, nedzirdami slīdošu šķidruma plēvju veidā. Bez tam cilvēki arī pārliecinājās, ka viņu ieroči ir neefektīvi pret šo difūzo briesmoni, sava veida divu līmeņu spietu.

Anihilatora stars viegli grieza katru "Koščeju" gabalos, kas uzreiz apvienojas atpakaļ tajā pašā figūrā. "Universālu" zibeņi tikpat veiksmīgi smalcināja spokus, izdūra tajos caurumus, taču nespēja iznīcināt nevienu. Un pat "gloks" nesaskaldīja spieta karavīrus, kas pārvietojās ar apbrīnojamu ātrumu, un pats galvenais, paspēja atbildēt ienaidniekiem no dažādu veidu ieročiem, no kuriem visspēcīgākais neapšaubāmi bija psi-starojums. Radās iespaids, it kā uz diviem cilvēces pārstāvjiem tiktu raidītas "boa" vai "zilonis" sugestoru zalves.

Maz ticams, ka skafandru psi aizsardzība un viņu pašu griba būtu izglābusi Polujanovu un Mariču no nāves, ja šajā cīņā nebūtu iejaukušies citi spēki.No koridora tālākā gala pēkšņi uzplaiksnīja bieži šāvienu zibšņi, un izlūku laternu gaismā dzīvsudrabainu uzmirgoja kaut kādu cilvēku skafandri. Polujanovs saskaitīja septiņas figūras, taču viņam nebija spēka brīnīties, no kurienes šeit tik daudz cilvēku. Un, lai gan uguns bija galvenokārt no "universāliem" kas izšāva miljoniem voltu elektriskās izlādes un plazmas sabiezējumus, inspektoram nācās pārgrupēt daļu spēku, lai atvairītu negaidīto uzbrukumu.

- Sargieties! - rācijas austiņās atskanēja Belija enerģiskā balss. - Savējie! Fjodor, tu esi dzīvs?

- Vairāk jā, nekā nē, - Polujanovs atbildēja ar atvieglojuma nopūtu. - Kas tie ir ar tevi?

- Hansens un Romašina puiši.