SOLARIS

Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dzi­ļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgriešanos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu — vienalga, individu­ālais vai apvienotais — jūtu spēks nespēj cīnīties ar šiem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlējušos un dzejnieku mūžsenā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, šis gadsimtiem cauri mūs vajājošais «finis vitae, sed non amo- ris»1 ir meli. Bet šie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulk­stenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uz­velkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tik­šķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulk­stenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz at­kārtojoties, kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības at­kārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?

Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt šo šķidro milzi, kurš bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visnie­cīgāko saprašanos un kurš tagad neapzinīgi turēja mani gluži kā puteklīti uz savas mugu­ras. Bet viņa darbība taču bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pil­nīgi pārliecināts. Taču aiziet — nozīmētu pār­vilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mītošajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.

Tātad gadi ar priekšmetiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgriešanos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdē­jais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildī­jumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gai­dīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagrau­jami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brī­numu laiks.

Zakopane, 1959. gada jūnijs — 1960. gada jūnijs

S. Lems SOLARIS

Redaktore L. Spriņģe. Māksi, redaktors V. Grants. Tchn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Mustapa.

Nodota salikšanai 19G9. g. 3. septembrī. Parakstīta iespieganai 10. decembrī. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 70X 90/32. 8.91 fiz. iespiedi.; 10,43 uzsk. iespied!.; 10,5 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 63 kap. Izdevniecība «Lies­ma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22936/D249. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīga. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2558.

1961

С. Л е м СОЛАРИС

Сборник

«В мире фантастики и приключений» Лениздат. 1963

Издательство «Лиесма» Художник Э. Скуинь На латышском языке

1 Katram sava tiesa (lat.).

11 — S. Lems

[3] Izšķirošais eksperiments (lat.).

[3] Inde (lat.).

[4] atsevišķas domas (lat.).

[5] tapšanas stadija, rašanās brīdī (lat.). 162

[6] pretējā kār'ībā, ačgarni (fr.).

[6] Aresa pakalns (gr. Aerioss pagos) — augstākais tiesas un politiskais tribunāls senajās Atēnās.

[6] Beidzas dzīve, bet ne mīlestība (lat.).