Spoku sargs

– Varbut vari meginat iegut oranzo ranga piespeli Riftam? – es ierosinaju.

– Kurs mums to iedos? – vins pasmineja. «Neviens nevelas but atbildigs, ja kaut kas notiek.»

«Tad mums kaut kas jaizlemj ar Siriusu.» Mes pastavigi savacam luznus pec tiem. Esmu parliecinats, ka vini katrs nopelnija vismaz paris simtus no si Rifta.

«Ta ir taisniba, bet man nav nekadu sakaru ar departamentu, tapec es uzzinu par atklatajiem Riftiem visparigi… Pagaidiet, jusu vectevs tiesa ienema nozimigu amatu.» Varbut vinam tur joprojam ir draugi? – vins iedvesmojas.

– Kadas pazinas, ja jau trisdesmit gadus ir pelnita atputa? Ne, ne, es nevelos vilkt vectevu. Mums pasiem jadoma, ka tikt gala ar so «Siriusu».

Tobrid pie durvim atkal pieklauveja, un dirigents ienaca ieksa ar paplati, uz kuras staveja glazes misina glazu turetajos un grozs ar smalkmaizitem.

Mes paedam un devamies gulet, lai nosnaustu. Cels uz Maskavu bija ne vairak ka tris stundas, un pec ieprieksejas bezmiega nakts jutos noguris.

Pec ierasanas pirmais, ko izdariju, bija devos uz banku un iemaksaju vecteva konta naudu. Mums bija vienosanas, ka neiesu katru reizi uz ipasumu. Tiesa, to mazo ciematinu ar zemes gabalu diez vai varetu saukt par pilnvertigu ipasumu. Tomer tas ir viss, kas palicis pec tam, kad nomaksajam mana teva paradus.

Es negribeju teret naudu par taksometru, tapec es devos uz akademiju. Cels bija gars, bet es nesteidzos. Sodien jau biju izlaidusi skolu, tapec lidz ritdienai biju briva. Par laimi musu pravests bija tik vecs un noguris virs, ka nepieversa nekadu uzmanibu nebusanam. Vinu intereseja tikai pakape, kas studentiem jasasniedz katra kursa beigas.

Iestajoties akademija, studentam ap kaklu tika pakarts amulets, kas sakotneji dega ar baltu uguni – balto rangu. Kad vins ieguva magiskas prasmes un palielinaja savu speku, amulets mainija krasu. Lidz pirma kursa beigam studentiem bija jasasniedz dzeltena pakape, bet mans amulets menesa laika pec apmacibas sakuma iedegas ar dzeltenu uguni. Ka izradas, tas notiek loti reti.

Vela vakara iegaju akademijas eka un piegaju pie stenda ar grafiku. Rit man bus loti darbiga diena. Pirmas garlaicigas nodarbibas klase, un pec tam macieties izveidot spokainu vairogu. Tas man bija loti noderigi, jo es biju vienigais, kurs iekluva Rifts bez brunam. Man vienkarsi tam nepietika naudas. Vienigais, ko vareju atlauties, bija adas ieliktni ar planam dzelzs plaksnem ieksa.

Es pametu akademiju un devos uz universitates pilsetinu. Man nebija naudas privatmajai, tapec dzivoju hosteli. Par laimi man iedeva atsevisku istabu ar savu vannasistabu un nelielu virtuvi. Par personiga kalpa algosanu nebija ne runas. Man tikko pietika naudas partikai un drebem.

Bijusais militarists stradaja hosteli par setnieku, tapec kartiba bija vina galvena prioritate. Kartiba ne tikai tiribas, bet ari uzvedibas un izskata standartu zina. Mes sapratamies labi, bet vins bija loti sasutis, kad biju spiesta izlaist nodarbibas.

«Rodionov, jus atkal nebijat skola,» skali teica setnieks un neapmierinati pakratija galvu, tiklidz es iegaju kopmitne.

– Ivan Gerasimovic, es tevi bridinaju, ka es dosos ar gildi uz Riftu.

– Ko tad? Brivaja diena jums jaiet gar Riftiem.

– Mes neizvelamies datumus. Tikai specigas gildes, piemeram, «Fury» vai «Mercury», var medit jebkura izdeviga diena,» es atbildeju un nogurusi iegrimu kresla blakus vina galdam.

– Nu, pastasti man. Ko tu dabuji? – sargs mikstinaja un ar interesi skatijas mani.

– Nogalinaja tris radibas. Tiesa, mitini tajos ir loti vaji. Pietiek paris reizes uzladet lukturiti, un viss.

– Ko jus gribejat no bezmaksas Rifta? Vienalga, pienaks jusu laiks. Es ari saku no apaksas.

Vel mazliet parunajamies un es devos uz savu istabu, kas atradas tresaja stava. Es aizmirsu nopirkt partikas preces, tapec man bija jacep kartupeli ar speki. Tas izradijas diezgan edams. Nomazgajusies un paedusi satigas vakarinas, ielistu zem segas un aizmigu.

Es atkal redzeju divainu sapni, kura es biju imperators. Turklat nevis Krievijas imperija, bet pilnigi svesa zeme. Sapnis vienmer bija tik krasains, ka skita, ka tas viss ir ists. Turklat es zinaju visu, ko redzeju.

Es pamodos no skalas muzikas, ko setniece speleja, lai pamodinatu skolenus. Ja manam dekanam bija vienalga, vai es naku studet vai ne, setnieks modri uzraudzija apmeklejumu. Vins apstaigaja visus cetrus stavus un klauveja katra istaba. Daudziem vins par to nepatika, tacu bijusajam militarpersonam tas nebija svess.

Atgrudusi miega paliekas, es piecelos kajas un iegaju vannasistaba. Zem specigam karsta udens straumem es siki atcerejos savu sapni. Es staveju kuga prieksgala un mudinaju apkalpi. Par katru cenu man bija japanak kugi, kas taluma satumsteja. Es zinaju, ka uz ta kuga ir mans ienaidnieks, kurs noteikti bija janogalina. Sis sapnis, tapat ka daudzi citi, skita, liecinaja par manu ieprieksejo dzivi, kura es nebiju nabaga students, kura tevs zaudeja visus ipasumus, bet gan nezinamas valsts Lielais Imperators.