Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes

— Atvainojiet, profesor, es to izdarīju nejauši. — ragana apzināti sarkastiski. Vīrietis tikai neapmierināts paskatījās uz viņu un turpināja lekciju. — Dariet kaut ko, viņš tagad sāks trokšņot. — Mira caur zobiem nošņācās. Ragana nekad neuzdeva jautājumus draudzenei, jo pati nevēlējās dalīties par savām spējām, kas pat viņai palika apšaubāma.

"Es sasaldēju viņu un kupolu, lai neviens to nepamanītu." Tiklīdz mēs aiziesim, burvestība norims. — Irisa viņu informēja.

"Atvainojiet, profesor, es nemaz nedomāju to darīt. Būs drošāk, ja es nepieskaršos nekam citam." — princese noteica.

— Tu mani iedzīsi kapā! — Mirela nočukstēja, pievelkot viņu tuvāk izejai.

"Neuztraucieties, ja kaut kas notiks, es arī tevi paņemšu." — Āri nervozi pasmīnēja.

— Es tev to pacelšu! Ir nepieciešams dokumentēt, ka pēc nāves jūs nelaidīs pie mana ķermeņa. — ragana nopietni teica.

— Kāpēc tu nolēmi, ka mirsi pirmā? — meitene bija pārsteigta.

— Tāpēc, ka es negribu ciest no tavējā? Tu taču negribi mani marinēt sāļās asarās, vai ne? — Mira jokoja.

— Mums jāpasaka Lapsam, ka viņš palaida garām iespēju baudīt saldējumu. — Irisa iesmējās.

Neviens no viņiem nenojauta, pie kā drīz novedīs viņu netīša palaidnība un cik ātri sāks piepildīties princeses ilggadējā vēlme.

— Kur ir šī problēma? — pār stāvošo studentu galvām atskanēja pazīstama balss.

Garā komandiera Arno figūra pārliecinoši virzījās cauri pūlim, pa ceļam skenējot katru studentu. Sasniedzis draugu pulciņu, kas stāvēja tālumā, viņš bargi jautāja:

— Kuram vēl nav bijis laika tur aizbraukt? — Vīrietis pamāja uz durvju pusi, aiz kurām tagad atradās rektors un skolotāji, un pirms viņa ierašanās pa vienam ienāca studenti.

Pamanījis pārējo vidū to, par kuru šodien viņam stāstīja kāds satraukts un nobijies students, Arno izdvesa.

— Mums par to tūlīt jārunā! Kā būtu, ja… Kā tavs tēvs varēja pieļaut, ka kaut kas tāds notiek, man to nemaz nepasakot? "Redzot Īrisas acīs pārpratumu, viņš piebilda: "Tiklīdz uzzināju, es uzreiz sapratu, par ko mēs runājam." Viņš izmantoja dažus padomus par jūsu maģiju, un tagad es noteikti zinu, ka man bija taisnība. Jūs zināt, kā iekļūt nepatikšanās. Paldies lēdijai Keminai par mani, viņa sapratīs.

— ES viņai pateikšu. Jūs neesat pirmais, kas man to saka. — meitene atbildēja, sašutusi par tēva klusēšanu.

Viņš turēja viņu ar smagu skatienu un bez ceremonijām iegāja rektora kabinetā.

Šajā vietā tika risināti liktenīgi jautājumi, kas saistīti ar izglītības procesu, skolēnu izglītošanu, attiecībām ar ārējām struktūrām un sabiedrību, kā arī lietas, kuras nedrīkstētu dzirdēt nepiederošām personām.

Birojs atradās galvenās ēkas augšējā stāvā un nodrošināja brīnišķīgu skatu uz apkārtni. No nelielas terases varēja apbrīnot pilsētu un akadēmisko parku. Plašā un majestātiskā telpa bija pārāk acīmredzami mēbelēta ar grezniem elementiem.

Telpas centrā stāvēja garš, masīvs sarkankoka galds, kas bija izrotāts ar smalkiem kokgriezumiem un inkrustācijām. Tagad uz tās bija izkaisīti daži dokumenti, ūdens, biroja piederumi… Gar sienām bija krēsli apmeklētājiem un viesiem, bet tagad tie visi bija aizņemti. Grāmatu skapji, kas piepildīti ar daudzām grāmatām un balvām, piepildīja vienu sienu.

Īpašu uzmanību piesaistīja greznais kamīns, kas stāvēja istabas stūrī. Tas bija izgatavots no granīta un dekorēts ar elegantām bronzas figūriņām — rektora daudzās kolekcijas zvaigznēm. Blakus kamīnam atradās mīksts dīvāns un neliels galdiņš, uz kura tagad atradās dažādi dzērieni un gardumi.

Te Arno atrada meistarus sēžam pie galda un ar laisku interesi vēroja nākamo studentu.

— Kāpēc es neesmu viens no pirmajiem, kas uzzina par notikušo? — viņš jautāja, nevienu personīgi neuzrunājot.

— Tā nav jūsu atbildība, un jūs parasti neinteresē akadēmijas lietas. — rektors atbildēja, izlaižot meiteni no kabineta.

— Pasaki, lai viņi nenāk iekšā. — Arno pagriezās pret viņu.

— Kāpēc? Bija palicis ļoti maz laika, un mēs būtu identificējuši savu iebrucēju. — teica profesors Sadava.

— Meitene pārvalda ūdens stihiju, puisis gaisa stihiju. Es pieņemu, ka viņi ir bez maksas? — vīrietis izlieca savu pelēko uzaci.

— Dažiem no viņiem potenciāli varētu būt otra veida maģija, tad šī ir pavisam cita saruna. Viena dāvana ir jānoņem, tā var būt bīstama skolēnam un citiem. Es nesaprotu, kāpēc jūs atnācāt un ko jūs mēģināt izdomāt? Mēs vienkārši ievērojam noteikumus, kas mums noteikti. — mēģināja paskaidrot rektors.

— Ko te meistari aizmirsa? Vai es pieņēmu, ka viņi ir tur, lai palīdzētu saviem skolēniem, vai es kļūdos? — Arno paskatījās apkārt uz visiem klātesošajiem, taču neviens neuzdrošinājās sastapt viņa skatienu, visos iespējamos veidos izvairoties no viņa. — Jūsu atdalīšanas teoriju var atspēkot ar pāris teikumiem. Vai jūs domājat, ka es nepamanītu spontānas emisijas no daudziem neapmācītiem burvjiem? Es paziņošu karalim, un viņš pats tiks galā ar šo lietu. Es domāju, ka viņu tas interesēs.