Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes

Īrisa ilgu laiku zināja, kam tieši tiks nodots tronis, jo viņa necentās to iegūt. Ja viņa to patiešām vēlējās, viņai nebija šaubu, ka Ariss viņai uzreiz piekāptos vai arī valdītu kopā. Viņu apmācība bija vienāda, un viņi ilgu laiku zināja, kā strādāt kopā, ar to nebija nekādu problēmu. Princese nevēlējās iekulties nepatikšanās, ja to nevarēja izdarīt, un nebija gatava uzņemties atbildību, kas bija saistīta ar šo amatu. Īpaši saistībā ar atklāto patiesību.

"Tad kāpēc jūs vienkārši nesaņemat to, ko vēlaties?" Es dzirdēju no Kārlaila, ka bija sieviete, kas iepriekš valdīja šajā valstī. Kāpēc tu nepierādi, ka vari tikpat labi?

— Bet tas ir absurds! Ķeizariene Aleksis bija vienīgā…

"Vai pūķa princesei nebūtu ietekmes un prāta, lai to mainītu?"

Beigās, līdz viņi pie staļļiem sastapās ar Zaru un Elzu, Armelle, iegrimusi domās, neteica ne vārda.

Brāļi saprātīgi nolēma, ka viņiem ir pienākums apmeklēt vismaz vienu pasākumu, tāpēc medības tika atzinīgi novērtētas. Viņi plānoja apmaldīties starp kokiem un uzskatīt savu sabiedrisko pienākumu par izpildītu.

— Zini, mēs iekļuvām daudzās problēmās, bet bija negodīgi to slēpt. Man nācās izpumpēt Zaru, kad viņš uzzināja, kas jūs un Alise… Mirela patiesībā esat. — El bija sašutis, palīdzot Irisai nokāpt no zirga.

Zārs, kurš bija spiests palīdzēt citai meitenei, nemaz negaidīja, ka viņa pēkšņi kliedz un, mēģinot kaut kam pieķerties, vilks viņu zemē sev aiz muguras.

— Vai tu esi neskarts? viņš jautāja, uztraucies par viņu, tad ātri piecēlās un palīdzēja Armellei.

"Es domāju, ka man sāpēja kāja." — viņa atbildēja, sāpīgi grimasēdama, bet uzreiz sastinga, it kā pati sev neticētu.

Elsu piesteidzās viņai klāt, piedāvājot palīdzību un pieskaroties viņas nedaudz pietūkušajai potītei, viņš virzīja savu burvību, dziedinot to. Armela par lielu prieku neviens nesāka pievērsties uzvedības dīvainībām un apmulsušajam skatienam, kas bija vērsts uz vīriešiem.

— Vai jums nepatīk citu cilvēku pieskārieni? — Elsu mierīgi jautāja. — Atvainojiet. Es jau esmu pabeidzis, neuztraucieties.

— Vai jūs vēlētos man palīdzēt? Mani pilnībā pārņēma tās skaistums, ar kuru mums nav nākotnes. Cik nežēlīgi! Mēs iesim, jauku dienu. — Zārs bija sašutis, un viņi paņēma atvaļinājumu.

Īrisai atkal bija jāpievienojas kompānijai pie galda, bet šoreiz Armelle, kuras svīta bija daudz lielāka nekā pieticīgajam elfam.

Drīz kāds aktualizēja tēmu par princeses Īrisas drēbēm, un Armelle pastāstīja, kas to radījis, un sarunas tēma raiti pievērsās galvenajai priesterienei. Lēdijai Khayala, tāpat kā visām pārējām priesterienēm, nebija ne iespējas, ne laika apmeklēt medību sacensības, tomēr tas nevienam nebija īpašs jaunums, jo tas notika gadu no gada. Pēdējās dienās visi templī ir bijuši aizņemti, gatavojoties gaidāmajam festivālam.

Jau agrāk varēja saprast, ka pūķi saglabā daudzas tradīcijas, taču Īrisa par to uzzināja tikai tagad, kad pati ar to saskārās. Gandrīz visi vīri, kas piedalījās šodienas pasākumā, bija atgriezušies, daudzi ar nepacietību gaidīja atlikušos, prātojot, kurš atnesīs veiksmīgāko upuri. Princese aizkaitināta gaidīja dienas beigas, lai visas domas saliktu pa plauktiņiem un izceltu noderīgās, tās, kas varētu kaut kā viņai palīdzēt. Viņa gribēja beidzot rīkoties.

Tiklīdz viņa zaudēja modrību, viņas priekšā parādījās vīrietis, kurš skatījās uz viņu ar īpašu siltumu, kā uz uzticīgu suni.

— Atvainojiet, nekas iespaidīgāks nebija. Ilgu laiku nevarēju izlemt par laupījumu, bet man paveicās, ka tuvumā klejoja viens no retajiem mritsas pārstāvjiem. Es nezināju, vai nogalināšana būtu laba ideja, bet gribēju to uzdāvināt. Sarkanā kažokāda lieliski iederēsies jūsu matiem.

Kārlaila nemaz nezināja, kā viņu ieinteresēt, un deva, kā viņam šķita, iespaidīgas lietas, kas viņai varētu patikt. Ja viņam būtu mazāk pacietības, pūķis būtu viņu pārņēmis ar visu, kas viņam bija. Par laimi, pat viņš saprata, ka tas var atbaidīt Irisu, tāpēc viņš neuzdrošinājās darīt šādas lietas.

Mrics, kuru viņš bija cieši saistījis, bija dziļā šokā no tikšanās ar pūķi. Ap viņu izveidojās liels tukšums — sanākušie attālinājās. Pirmo reizi dzīvniekam pietrūka pierādījumu par tā indīgo ilkņu spēku. Brīdī, kad Kārlails viņu noķēra, viņi skatījās uz viņu kā uz preci, meklēja trūkumus un domāja, vai viņš derēs. Lails nebija līdz galam apmierināts ar savu atradumu, taču laiks beidzās.

Īrisa saprata, ka Kārlails gaida no viņas uzslavu. Neskatoties uz šoku, apzinoties, ka Mirelai ir pilnīga taisnība, viņa atrada sevī spēku pateicīgi smaidīt. Imperatora balss viņu atgrieza pie prāta, bet tad šokēja:

"Domāju, ka visi piekritīs, ka princesi Koltu nenoliedzami var uzskatīt par šī konkursa galveno dāmu, jo viņai izdevās pakļaut uzvarētāja sirdi." Apsveicam viņus.

21. nodaļa

Kādu dienu pelnu un kvēpu vietā izaugs skaists dārzs

"Kāpēc jūs nolemjat brīvprātīgi atgriezties, Esmeralda?" Vai tevī ir parādījusies drusciņa veselā saprāta, vai varbūt beidzot tev ir parādīta tava īstā vieta? — nozīmīgi uzbudinājusies, Sileste vārdos aizrāvās, tiklīdz ieraudzīja Mirelu.