Ugunsnesējs

-    Nu, tā, Krā atbildēja. Grūti. Bet iespējams ir. Re, tur. Te, no augšas, ceļš nav redzams. Nav redzams. Šaurs izcilnis. Krā, Krā! Tad neliels lēciens. Prasmīgam briedim var izdoties.

-   Glābti! Rannohs iesaucās. Krā, tu mūs atkal izglābi!

-    Vēl ne. Vēl ne. Bet jums derētu pasteigties, citādi ne­viens nesagaidīsiet rītu. Vairs nekad. Vairs nekad.

Rannohs pamāja ar galvu un devās modināt pārējos. Brakena ar pūlēm spēja uzslieties kājās, tomēr, pārējiem palīdzot un krauklim lēkājot pa priekšu, viņi atkal devās pretī vējam. Pēc zināmām pūlēm Krā aizvadīja briežus līdz klints dzegai, kas aizstiepās gabalu tumsā. Dadzis to bija pamanījis jau agrāk, taču no kraujas nebija redzams, ka, aizejot līdz izvirzījuma galam, iespējams aizlēkt pa kreisi uz zemāku nogāzi, kur kalna sāns nebija tik stāvs.

Teins lēca pirmais, un viņam sekoja Dadzis un Pepa. Bankfuts mazliet paslīdēja, bet arī viņa lēciens bija veik­smīgs. Rannohs nogaidīja, lai varētu palīdzēt Brakenai, un, kad pienāca izšķirošais brīdis, viņu pārņēma izmisīgas bailes, ka māte varētu pakrist. Tomēr Brakena šķita saspa­rojusies un, krauklim uzmundrinoši vēcinot spārnus, no­lēca no dzegas un stingri nostājās uz kājām līdzās pārējiem. Pēdējais lēca Rannohs, un drīz visi brieži juta, ka bez seviš­ķām pūlēm var tikt uz priekšu. Nogāze kļuva plašāka, un viņi nokļuva uz takas. Vēl neilgi cīnījušies pret vēju un sniegu, draugi ieraudzīja Villovu.

Villova aizveda visus gar kalna sānu līdz alas ieejai. Tā bija šaura, ar lielu akmens pārkāri, taču iekšpusē necerēti plaša. Turklāt tā bija sausa un samērā silta. Krā sajūsmināts lēkāja apkārt, bet Brakena apgūlās ieejas tuvumā un aizvēra acis. Taču, līdzko Rannohs spēra soli caur alas ieeju, viņš apstājās un saslēja ausis.

-    Kas ir, Rannoh? jautāja Villova.

-    Es nezinu, Rannohs atbildēja.

-    Vai cilvēks? Villova nočukstēja.

-Jā. Bet sen, ļoti sen. Šī vieta… ir līdzīga tai, ko uzgājām kalnos. Tikai vecāka. Daudz, daudz vecāka. Un… te ir vēl kas. Kaut kas pazīstams… un tomēr ļoti svešs.

Piepeši atskanēja skaļš Bankfuta sauciens.

-    Nāciet p-p-paskatīties! viņš sauca.

Bankfuts bija aizgājis pašā alas dibenā, un pārējie pie­steidzās viņam klāt. Ārpusē sniegs uz brīdi bija mitējies un mākoņi kļuvuši retāki. Starp tiem izspraucās spožs mēness staru kūlis, kas apgaismoja alas aizmugures sienu. Kad briežu acis aprada ar pustumsu, viņi saprata, kas Bankfutu iztrūcinājis. Uz velvei līdzīgās sienas bija redzams padzisis, bet pietiekami skaidrs krāsains zīmējums, kas atainoja skrejošu briežu baru. To redzēdami, visi apklusa. Brieži pustumsā lūkojās cits citā plati ieplestām, izbiedētām acīm, taču kaut kas tāds viņiem bija pilnīgi nesaprotams.

-     Liksimies tagad kādu laiku pagulēt! Rannohs pēc laba brīža nočukstēja.

-    Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! Krā piebalsoja.

Brieži un putns iekārtojās alā uz naktsguļu. Ala šķita rēgu pilna, un, klausoties vēja gaudās ārpusē un domājot par dievu, kas mājo kalnā, un par dīvainajiem attēliem uz sienas, daži sāka vēlēties, kaut nemaz nebūtu spēruši tajā kāju.

No jumtā pastāvīgi pilošas vietas alas vidū bija satecējusi neliela peļķe, pašlaik pārvilkusies ar ledu, un brīžiem brie­žus skāra svilinošas caurvēja brāzmas, tomēr te bija krietni siltāk nekā ārpusē.

Villova, kas bija apmetusies blakus Rannoham, nolaida galvu viņam uz sāna un aizvēra acis. Arī Krā jutās pamatīgi noguris un, aizlēcis alas dziļumā, palika tur nekustīgi stā­vam, pabāzis galvu dziļi zem melnā, lielā spārna.

Rannohs gulēdams piepeši juta, ka viņu pārņem dusmas un kauns.

Piedod man, Villova! viņš nomurmināja. Es nezinu, ko iesāktu, ja būtu tevi zaudējis. Man nekad nevajadzēja domāt par kāpšanu Lielajā Kalnā, vienalga, vai Herne tur mājo vai ne.

Taču telīte jau bija cieši aizmigusi.

Tagad alā varēja dzirdēt vairs tikai guļošo dzīvnieku elpu un attālās vēja gaudas. Rannoha acis aizklīda pie zīmēju­miem uz alas sienas un pēc tam apstājās pie ledainās peļ­ķes. Pašam neizprotamu iemeslu dēļ viņam šķita, ka šis ūdens laukums slēpj kādu vēstījumu. Rannohs aizvēra acis un ļāvās miegam.

Miegā Rannohu pārņēma sajūta, ka viņš arvien vairāk tuvojas kādam lielam noslēpumam. Tam bija sakars ar alu un kalnu, un tas sakņojās reālajā pasaulē ap viņu.

Patiesībā brieži tiešām bija nonākuši ļoti neparastā vietā. Jo šeit pirms daudziem gadu tūkstošiem bija dzīvojuši, medījuši, ēduši un apgleznojuši sienas pirmie skotu apga­balu iedzīvotāji.

Taču šajā kalnu alā bija vēl kas cits, ne vien cilvēka rokas radīti zīmējumi. Rannohs to bija izjutis jau ienākšanas brīdī.

Kaut kas te saistīja viņu un viņa cilti ar šo zemi un gad­simtiem. Šī ūdens laukuma dibenā zem saplaisājušā ledus gulēja kāds laika un vēstures darinājums: fosilija. Gadu tūkstoši bija pārvērtuši to akmenī, tāpat kā sals pārvērš ūdeni cietā ledū.