Ugunsnesējs

Izlūkotāju aplis pamazām kļuva retāks, un sgorrieši lauzās tam cauri. Trim uzbrucējiem tas izdevās. Šoreiz tie metās tieši uz Bankfutu.

-    Ej man aiz muguras, Villova! Bankfuts iesaucās. Ar muguru pret koku!

Villova paklausīja.

-     Pie manis! Bankfuts iesaucās, saslējies pakaļkājās un vēzēdams gaisā priekškājas. Šurp pie manis!

Taču neviens nevarēja pieskriet viņam palīgā.

-    Nu tad nāciet šurp! viņš nikni ierēcās. Nāciet, sgor­riešu s-s-salašņas!

Sgorrieši brīdi apst.ijās, Bankfuta zvērojošā skatiena samulsināti. Taču nākamajā mirklī tie devās uz priekšu, draudīgi noliekuši galvas. Bankfuts ar pakaļkājām ieurbās zemē un saspringa gatavībā. Pirmajā uzbrukumā pret Bankfutu metās tikai viens briedis, un Bankfuts to sekmīgi atvairīja ar ragiem. Sgorrieši šķita iztrūcināti, tomēr nāka­majā triecienā metas visi trīs reizē. Pirmo triecienu Bank­futs atsita ar galvu, bet tad viņam uzbruka otrs sgorrietis un abu ragi saķērās, likmēr trešais tēmēja Bankfutam krūtīs, raga smaile caururba adu, un Bankfuts ieelsojās.

-    Riebeklis! viņš iesaucās.

Bet nākamajā bridi Bankfuts sajuta vēl vienu dūrienu, un viņa kājas piepeši sāka pagurt.

-    Piedod, Villova! viņš iesaucās, juzdams, ka saļimst.

Bankfuta galva atsitās pret zemi. Paskatījies augšup, viņš

redzēja visus trīs sgorriešus raugāmies viņā no augšas un atvēzējam ragus, lai nonāvētu. Bankfuts aizgrieza galvu.

Bet tajā pašā brīdī viņa skatiens atdūrās pret meža aus­trumu malu. Pēc trieciena pa galvu Bankfuts vairs nevarēja labi redzēt, un viņa apziņa sāka aizmigloties, bet, pirms zuda samaņa, viņam šķita, ka acu priekšā pavīd neparasts skats. Tālumā, cauri karotāju pulkam, viņš mežmalā redzēja savādu mirdzumu un, aizvērdams acis, dzirdēja vārgu, tik tikko saklausāmu balsi:

-    Uz mežu! Paskatieties uz mežu!

Balsi bija sadzirdējis ari Teins, kas karoja priekšējās rin­dās; pēkšņi visi mitējās cīnīties un, bezgala pārsteigti, rau­dzījās uz meža pusi. Pāri klajumam atskanēja izbiedētu briežu maurošana, un meža malā stāvošie sgorrieši apju­kumā un pārbīlī metās pa labi un pa kreisi, atstādami pozī­cijas un mezdamies līdzenumā. Teins izdvesa apslāpētu pārsteiguma saucienu.

Koki! Koki briežiem aiz muguras! Tie izplatīja gaišu mir­dzumu. No sausajiem zariem cēlās savādi dūmi, un mežu viscaur apņēma spoža, oranža gaisma. Teina ausis sasniedza savādi spraksti. Lielais Bars kā apstulbis vēroja notiekošo, un sgorrieši, kas atradās gaismai tuvāk, panikā bēga.

Teins zināja: lai kas būtu noticis, tas nespēs glābt Izlūko­tājus, taču vismaz pagaidām tas apmulsināja sgorriešus un laupīja tiem līdzšinējās priekšrocības.

-   Izlūkotāji! Teins iesaucās. Izlūkotāji, dzeniet viņus atpakaļ! Šī ir jūsu vienīgā iespēja!

Izlūkotāji izdzirdēja Teina saucienu un tūlīt atkal metās cīņā, jaunām cerībām bangojot sirdīs. Redzot savādo gaismu un skatoties, kā viņu karotāji šausmās bēg, pakalnā uzskrējušie sgorrieši zaudēja drosmi un juta, ka pretinieki spiež viņus lejā no nelielā kalna. Sgorriešu rindas sašķobījās, un nākamajā brīdī tie pagriezušies metās bēgt.

-    Bankfuts! Villova izmisusi iesaucās, kad pie viņas pieskrēja Teins. Taču Teins raudzījās uz meža pusi. Gaisma starp kokiem kļuva arvien spožāka.

-   Kas tas ir, Tein? Kas tur notiek? piesteidzies viņiem klāt, izdvesa Hargs.

-    Es nezinu! Teins izbiedēts nočukstēja.

Tagad brieži visā līdzenumā klusēdami noskatījās, kā pa koku zariem nikni lēkā dīvainās dzirksteles. Ilgi nebija lijis, laiks turējies neparasti silts, un miza kļuvusi gluži sausa, tāpēc liesmas strauji lēkāja no zara uz zaru.

Sgorrieši, kuri pirms neilga laika sargāja mežmalu, bija aizskrējuši pie bara galvenās daļas, un tagad tam pievieno­jās ari paugura karotāji. Brieži izbiedēti noskatījās, kā dīvainais spožums apēd zaru pēc zara, un baru pāršalca izbiedētu čukstu vilnis. Oranžās gaismas nebija tikai pašā koku audzes vidū, un pēc brīža no meža ēnām izsoļoja stalts briedis ar divpadsmit ragu žuburiem.

Mutē viņš turēja zaru. Arī tas kvēloja oranžā gaismā. Herlām mēmi noraugoties, briedis spēji saslējās pakaļkājās un uzsvieda kvēlojošo zaru gaisā. Uzvirmoja dzirksteļu spiets, briedis neganti iemaurojās un ar dobju troksni atkal atsita priekškājas pret zemi.

Teins no pīlādža paugura vidū panācās uz priekšu.

-    Rannohs! viņš izdvesa. Rannohs ir ieradies!

Debesīs noducinaja pērkons, jo pamalē bija sabiezējuši

tumši negaisa mākoņi.

Visu acis kā piekaltas sekoja Rannoham, kamēr tas izso­ļoja līdzenuma vidu. Lepni paceltu galvu nesdams krāšņos ragus, briedis nesteidzīgi tuvojās bērzu pudurim, pie kura stāvēja Sgorrs un Narls. Piegājis tiem apmēram trīs koku atstatumā, viņš apstājās, atkal saslējās pakaļkājās un dār­doši iemaurojās.

Sgorra sirds sažņaudzās.

-    Sgorr! Rannohs iesaucās, un viņa balss dimdēja kā pērkons. Es tev teicu, ka nākšu! Un es esmu šeit! Esmu izsaucis cilvēka gaismu, atnesis uguni, lai atriebtu savu tēvu un Izlūkotājus!

Tagad sgorriešu vidū atskanēja saniknota murdoņa, jo tie bija dzirdējuši Rannoha vārdus un pamanījuši balto zīmi uz viņa pieres.