Ugunsnesējs

Tad piepeši zēns izstiepa roku pret briedi, pavērsis to pret balto zīmi viņa pierē. Uz mirkli viņš pacēla rādītāj­pirkstu, tad, neteicis ne vārda, pakāpās malā. Redzēdams ceļu atbrīvojamies, Rannohs juta spēju enerģijas pieplū­dumu, un pēc brīža briedis atkal svabads rikšoja lejup pa kalna nogāzi.

Gabalu noskrējis, Rannohs apstājās un paskatījās augšup.

Taču biezējošajā krēslā viņš neko neredzēja. Zēns bija nozudis.

-    Cilvēks bargā brīdī nosargās, Rannohs sacīja, un viņa balsī jautās pārsteigums. Tad briedis klusi pagriezās un rikšoja atpakaļ pie draugiem.

Sasniedzis pāreju, Rannohs paraudzījās uz līdzenumu un redzēja, ka Lielais Bars beidzot ir padevies. Austrumu pusē meža spožums bija gandrīz apdzisis. Koki lietū sīca un sprakstēja, bet zem mizas, kur ūdens nespēja atdzesēt kar­stumu, uguns joprojām kvēloja un, kad koks bija atdzisis, vietvietām atkal izlauzās virspusē, lai ar savu nevaldāmo alķīmiju pārvērstu dzīvo matēriju gaismā un atgrieztu dzīvības spēku atpakaļ ogleklī.

Vilki, stāvēdami lietū pretī pārbiedētajiem sgorriešiem, nikni rūca, bet, kad bara vidū ierikšoja Rannohs, visapkārt iestājās savāds klusums.

Kad Rannohs nokļuva līdz Izlūkotājiem, pie viņa pieskrēja Villova un Teins.

-    Sgorrs? Villova jautājoši iesaucās.

-    Viņa vairs nav, Rannohs atbildēja.

Briežu acis atkal bija pievērstas Rannoham, un viņš pa­griezās, lai tos uzrunātu.

-   Nebaidieties no viņiem! briedis skaļi iesaucās. Vis­maz šonakt viņi jūs neaiztiks!

Rannoha balss pārspēja lietus troksni, un sgorrieši rau• dzījās uz viņu baiļpilnām acīm. Bet tad no viņu vidus izsoļoja kāds briedis.

-    Herne! viņš iesaucās, noliekdams ragus. Herne!

-     Klusē! Rannohs tūlīt iesaucās. Lai gan es esmu ieradies Hernes vārdā, es neesmu Herne! Es esmu Herla. Tāds pats kā jūs. Tāds pats kā stirnas un dambrieži. Jā, arī tāds pats kā sgorrieši!

Izlūkotāji sakustējās, un no sgorriešu vidus iznāca kāds dambriedis.

-    Es tev sekošu, viņš teica. Es būtu tev sekojis jau pagājušajā naktī, kad tu atnāci pie manis, ja vien tu būtu pagaidījis.

Rannohs raudzījās briedim pretī, un viņa acīs parādījās mulsums.

-    Briedim jāseko tikai saviem instinktiem, viņš teica, un Hernes likumiem!

Debesīs atkal noducināja pērkons, un lietus lāses kļuva rupjākas.

-     Bet nu tas ir galā, Rannohs gurdi iesaucās, ūdens pilēm šļakstot pret slapjo kažoku. Pravietojums ir piepil­dīts. Herlas ir brīvi gan Augstajā Zemē, gan Zemajās Zemēs. Sgorra meli nekad vairs nepiesārņos mūsu barus! Mums jādzīvo tikai kā Herlam un nav jākļūst ne par ko citu. Un nekad vairs mēs nedrīkstam nonāvēt cits citu vai darīt pāri Lerām!

Sgorrieši lūkojas Rannohā ar neziņu un izbrīnu acīs.

-    Bet ko mēs iesāksim bez vadoņa? viens no tiem iesaucās. Kā Lielais Bars spēs saglabāties?

-     Lielais Bars nesaglabāsies! Rannohs iesaucās. Jo tas ir pret Hernes likumu. Ir atjaunots Anlahs. Jums katram jāatgriežas sava bara vai ari jādzīvo savrup kā stirnām. Esiet brīvi un meklējiet paši savus vadoņus! Rētas jūsu pierēs izzudīs, kad pasaulē nāks jūsu pēcnācēji.

-    Tātad mums jācīnās par saviem barvežiem?

-   Anlaha laikā jā, Rannohs atbildēja, jo ikvienai dzīvai radībai ir jācīnās sava spēka un izdzīvošanas dēļ. Šis likums ir senāks par Lielo Kalnu.

Vilki ap viņiem sāka rūkt arvien nepacietīgāk. Tie bija kļuvuši nemierīgi, un viens no tiem iznāca priekšā un tuvo­jās Rannoham. Pat Izlūkotāji atkāpās dažus soļus atpakaļ.

-    Rannoh! vilks ierūcās, un dzelteni zaļajās acīs gailēja izsalkums. Mēs ieradāmies, kad tu mūs sauci, un esam paveikuši savu uzdevumu! Bet tagad mums laiks doties atpakaļ.

Tas bija vilks, kuru Rannohs bija izdziedinājis pie ūdens­krituma.

Rannohs pamāja ar galvu.

-Jūs esat paveikuši savu uzdevumu, viņš apstiprināja, un Hernes doto uzdevumu tāpat.

Vilks nikni atieza zobus.

-    Atceries, ko es tev sacīju, Rannoh! viņš iesaucās. Es nācu šurp tāpēc, ka biju tev parādā pakalpojumu, un tāpēc, ka Sgorra neprāts bija ielauzies pat starp vilkiem. Bet tagad parāds ir atmaksāts! Tas, ko tev teicu, joprojām paliek spēkā! Vilki nekad vairs nepalīdzēs Herlām. Zemajās Zemēs ir at­griezies tavs svētais likums, Hernes likums. Tāpēc bīsties no mums!

Rannohs ieskatījās vilka dzeltenīgi zaļajās acīs un sku­mīgi pamāja ar galvu, bet neko nesacīja.

Tad vilks vēlreiz ierūcās un, aicinādams savējos līdzi, pagriezās uz promiešanu. Cits aiz cita vilki nošķīrās no briežiem un, klusi brizdami pa piemirkušo zāli, acīm tumsā nikni gailot, pagāja garām drebošo Herlu rindām.

-    Villova? Rannohs klusi pasauca, kad vilki bija attāli­nājušies.

-     Jā, Rannoh? Villova atsaucās, pienākdama viņam blakus.

-    Mums jāaprūpē Bankfuts un citi cietušie. Šodien daudzi tika ievainoti.

-    Jā, Rannoh.

-    Villova?

-    Kas ir, Rannoh? Villova atsaucās.

-    Es esmu noguris.

25 Upuris

Brīnišķais esības pamats, Iztēle vienīgā īstenība Iztēles pasaulē šajā…

Volless Stīvenss. "Vel kāda raudoša sieviete"

Līdz ar viņu smiekli atgriezīsies, Līdz ar viņu atdzims senais gars.

Herlu Pravietojums