Ugunsnesējs

Ferna raudzījās augšup uz zvaigznāju, ko cilvēki sauc par Strēlnieku, un briedēni, kopā ar viņu raudzīdamies mir­gojošajā velvē virs galvas, patiešām saskatīja milzīga brieža apveidus.

Ferna pamāja ar galvu. Jā, tas ir Zvaigžņubriedis. Viņš mūžīgi auļo pa debesīm, neviena nebaidīdamies.

Brēka paskatījās uz Brakenu un visgudri pasmaidīja, bet briedēni lūkojās zili melnajā naktī, brīnuma burvības pār­ņemti. Viņus ieskāva siltums un patīkams miers, it kā no augšas viņos noraudzītos liels, stiprs tēvs, gatavs viņus pasargāt.

-     Brēka? Brakena čukstus ierunājās, kad briedēni un pārējās briežumātes jau laidās miegā. Kā tev šķiet, kāpēc šeit nav cilvēka smakas?

-     Es nezinu, Brēka atbildēja, izraudamās no savām domām. Pilnīgi skaidrs, ka šo vietu ir radījis cilvēks. Bet es neko nevaru saost. Itin neko. Gluži tā, it kā viņa te nekad nebūtu bijis. Lai nu kā, mums tā ir liela veiksme, jo man liekas: ja mēs tieši tagad nebūtu to uzgājuši, tās būtu beigas. Vismaz Kveiham, viņa čukstus piebilda. Paskaties uz to nabaga mazuli!

Kveiha nelielais sāns strauji cilājās augšup lejup, un viņš drebēja aiz aukstuma.

Tad jau iznāk, ka mums jāpateicas cilvēkam, Brakena nopūtās, aizvērdama acis, lai kurp viņš būtu aizgājis!

Drīz aizmiga arī abas briežumātes un pieklusa visa akmenī cirstā iedobe, kas bija izveidota un pamesta pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Briežu pulciņš bija nokļuvis seno romiešu kalna nocietinājuma vietā. Tas bija vistālākais ziemeļu nocietinājums leģioniem, kurus imperators Adriāns sūtīja uz britu salām, lai ieviestu tur civilizāciju, un tas atradās gandrīz simt jūdžu uz ziemeļiem no lielās sienas, kas nošķir skotu apgabalus no pārējās britu zemes un stiepjas no Tainas grīvas līdz pat Solvejas līcim. Taču šī vieta nekad nebija iekļuvusi nevienā cilvēku rakstītā vēs­turē, un par to zināja stāstīt tikai jauni puiši, kas te dienesta gaitās pavadījuši divas neilgas ziemas. Te bija izveidots sargpostenis, kas tuvējām ciltīm savā laikā kļuvis par uz­brukumu mērķi un sējis ap sevi nāvi un vardarbību.

Pirms kareivji ar atvieglojumu bija saņēmuši pavēli atstāt šo vietu, uz ziemeļu nogāzēm bija notikusi barga cīņa. Taču agrāk kalnā bija valdījis ari miers, un jaunie cilvēki, nome­tināti tālu no mājām, bija raudzījušies zvaigznēs un runā­juši par saviem dieviem par Merkūriju un Apollonu, par Bakhu un Atēnu un ilgojušies pēc dienvidu siltajām smar­žām un tveices, pēc mātēm un iemīļotajām, lādējuši vēju un neizpratnē domājuši, kāds dīvains spēks aizrāvis viņus tik tālu no mājām un vai viņu sirdis jebkad vairs būs brīvas no bailēm.

Tā nu kareivji tie, kuri izdzīvojuši, bija aizceļojuši no turienes, atkal devušies uz dienvidiem, un nocietinājums pamests laikazoba ziņā. Pūta vējš, sniga sniegs, un smidzi­nāja neatlaidīgais, pelēkais, sīkais lietus, kas kā migla allaž plešas virs skotu apgabaliem. Ari saule bija darījusi savu, un laika gaitā akmeņi bija izbalojuši, noskaloti un cilvēka smaka no tiem pagaisusi. Nocietinājums, pareizāk, iedobums, par kādu tas tagad bija kļuvis, atgriezās atpakaļ zemes skavās. Tāpēc Leru ciltsbrāļiem un briežiem, kurus tagad sargāja cietokšņa sienas, likās, ka cilvēka te varbūt vispār nav bijis.

Rannohs tumsā nemierīgi sagrozījās un mēģināja ap­griezties uz otriem sāniem. Viņš atvēra acis un, mirkšķinā­dams tās, paskatījās augšup mirdzošajā zvaigžņu audumā. Viņam pēkšņi bija kļuvis auksti, un, kaut gan briedēns gulēja Brakenai cieši pie sāniem, viņu bija pārņēmusi mokoša vientulība, jo viņš nupat bija redzējis dīvainu sapni. Tieši virs viņa, uz klints malas pie paša iedobuma, stāvēja cilvēks vai vismaz būtne, kas Rannoham likās cilvēks. Ap pleciem tas bija apņēmis apmetni no staltbrieža ādas un galvā uzlicis brieža ragus. Cilvēka rokas bija savainotas un asiņoja, bet viņš smaidīdams paņēma sauju lapu un sāka ar tām ierīvēt savas brūces.

Pirmajā brīdī Rannoham bija gribējies celties un bēgt, skriet vienalga kurp, taču viņš nespēja pakustēties un varēja tikai mokošās bailēs bezpalīdzīgi gulēt. Bet, skatoties svešiniekā, viņš atkal dīvaini nomierinājās un sapnī aizvēra acis, tajā pašā laikā pamostoties tās atvērdams. Kaut gan Rannohs kalna iedobē jutās viens un vientuļš, jaunās iz­jūtas, kas viņā modās, nesa sev līdzi kādu neparastu spēku. Briedēns nodrebēja, dzirdēdams virs galvas vēja paklusās gaudas. Visapkārt dvašoja smagā zemes smarža. Un piepeši Rannohs sajuta jau pazīstamo trisoņu un tirpas visā ķer­menī. It kā neizprotama spēka vadīts, Rannohs piecēlās kājās un paskatījās uz Kveihu. Kveiha galva gulēja uz Mora­ras sāna, kas vienmērīgi cilājās līdzi briežumātes spēcīga­jiem elpas vilcieniem. Taču paša briedēna elpa bija sekla un samocīta, viņa kājas raustījās, un viņš nevaldāmi drebēja.