Ugunsnesējs

-      Šeit, parkā, mēs lēmumus pieņemam visi, viņš teica. Visi kopā. Bet nelauziet galvu par tādiem niekiem! Jūs izskatāties nogurušas, un jūsu briedēni noteikti grib ēst.

Kaut gan Brakena un Šira mazliet atkāpās, doma par ēdienu bija pārāk vilinoša, lai briežumātes turētos tai pretī.

-      Kas tas ir parks? jautāja Kveihs, bet Morara neziņā papurināja galvu.

Skarps aizveda viņus pie klajumiņa, kurā gandrīz nebija sniega. Brieži pārsteigti ieraudzīja tajā guļam milzīgu siena klēpi.

-        Cienājieties! Skarps bezbēdīgi teica. Te pietiks visiem.

-    Bet no kurienes tas te radies? Brakena jautāja.

-      Mēs to savācam vasarā, Skarps paskaidroja, izskatī­damies diezgan apmulsis, lai aukstā laikā būtu kaut kas krājumā.

Kad pienāca Rannohs un pārējie, visi nemierīgi apostīja siena klēpi un pārsteigti secināja, ka tam ir stipra smarža nevis kā parastai zālei, bet kā garšzālēm, un visspēclgāk pretī vēdīja rozmarīns, timiāns un vēl daži garšaugi, kam viņi nezināja nosaukumus. Ieskatoties ciešāk, viņi redzēja, ka siens ir viscaur sajaukts ar šiem garšaugiem. Nāsis kņudināja stiprā smarža, un briežiem mutē saskrēja siekalas, jo visi bija ļoti izsalkuši. Rannohs tomēr turējās pa gabalu, jo aizvien vēl jutās ļoti satraukts, turklāt viņam šķita, ka cauri sīvajai, gandrīz uzbāzīgajai smaržai tik tikko jaušami plūst vēl kāda cita. Briedēns to nepazina, taču viņam no tās uzmācās viegls nelabums.

Tomēr ēdamais izskatījās tik kārdinošs, ka pārējie brie­dēni un briežumātes ķērās tam klāt un apmierināti tiesāja gardo cienastu. Pat Šira nespēja no tā atturēties, kaut gan ēda nervozi un visu laiku skatījās apkārt.

Kad vēderi bija piepildīti, Skarps veda viņus atpakaļ pie Dearga un pārējiem briežu tēviņiem, bet tad piepeši Ferna, rikšojot pāri klajumam, izdvesa pārsteiguma saucienu. Starp neparastajiem ragu kroņiem viņa bija pamanījusi kādu staltbriedi. Lielie, žuburainie ragi ar divpadsmit smailēm un biezais, nespodri brūnais ziemas spalvojums šo Herlu vidū izskatījās dīvaini neiederīgs, taču likās, ka briedis te jūtas gluži kā mājās.

-   Paskaties uz viņa kājām, Brakena! Ferna teica. Tas ir Baltkājis!

Ferna bija pazinusi Brehina brāli, Izlūkotāju, kurš bez vēsts bija pazudis pirms divām ziemām.

-    Nevar būt! Brakena čukstus izdvesa, spēji paskatī­damās uz Rannohu. Ko viņš te dara?

-    Noskaidrosim! sacīja Alita.

Skarps mēģināja briežumātes atrunāt, tomēr tās skriešus metās uz Baltkāja pusi. Brakenai dimdoši dauzījās sirds, bet, kad briežumātes ar briedēniem pieskrēja klāt, Baltkājis pat lāgā nepacēla galvu.

-   Baltkāji! Baltkāji! Tas esi tu! Ferna iesaucās, kad brie­žumātes bija ielenkušas pazudušo draugu.

Brehina brālis pacēla galvu ar žuburainajiem ragiem. Viņam bija glīta seja, stingri un noteikti vaibsti tāpat kā

Brehinam, platas nāsis un paliels purns. Taču skatiens, kas lūkojās pretī briežumātēm, bija stiklaini blāvs, un šķita, ka viņš pat lāgā neaptver staltbriežu pulciņa ierašanos.

-    Tā esmu es, Baltkāji, Ferna! Ko tu šeit dari?

Briedis neko neatbildēja. Viņš nemitējās košļāt mutē paņemto siena sauju.

-   Baltkāji, vai tu mani nepazīsti? Mēs aizbēgām no Māj­vietas ielejas, Baltkāji! Dreils un Sgorrs sagrāba varu un nogalināja Izlūkotājus! Paklau, Baltkāji!

Brieža acīs pazibēja tāds kā atskārsmes stariņš, bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja skumji un it kā no tālienes. Šķita, ka viņš cenšas atcerēties kādu senu sapni.

-   Nu, šeit jūs būsiet drošībā, viņš teica un lēni pamāja ar galvu. Parkā briežumātes vienmēr ir drošībā.

-    Baltkāji! Šira izmisusi iesaucās. Kas ar tevi noticis?

-   Ejam! pēkšņi iejaucās Skarps. Mums jādodas atpa­kaļ pie Dearga.

-   Bet paklausies, Baltkāji… Ferna lūdzošā balsī atkār­toja.

Baltkājis bija aizgriezies un stingu skatienu lūkojās uz meža pusi.

Iedamas līdzi Skarpam pie pārējiem dambriežiem, brie­žumātes jutās ļoti tramīgas, un Rannohs ik pa brīdim meta skatienus atpakaļ uz Baltkāja pusi.

-   Nu, tagad jūs jūtaties labāk, vai ne? apvaicājās Deargs, redzēdams briežumātes kopā ar Skarpu atgriežamies. Un, cik saprotu, jūs te satikāt kādu vecu draugu. Es ļoti prie­cājos. Mums visiem patīk, ka Baltkājis ir šeit pie mums, vai ne, Skarp? Viņš parkā ir pilnīgs jaunums, un viņam ir ļoti ātras kājas. Tagad klausieties! Man ir lieliski jaunumi. Kamēr jūs ēdāt, mēs apspriedāmies par jums un nospriedām, ka esat laipni lūgtas palikt šeit pavisam! Mūsu baram ir vaja­dzīgas govis, un briedēni parkā tiek gaidīti jebkurā laikā!

Kanispa un Morara šo ziņu uzņēma ar lielāku pacilātību nekā pārējās briežumātes, kas jutās ļoti satrauktas, taču tuvojās Larna stunda, un bija jau pārāk vēls, lai dotos tālāk. Tā nu briežumātes piekrita vismaz vienu nakti pavadīt pie dambriežiem. Tomēr Ferna gribēja uzzināt kaut ko vairāk par to, kas noticis ar Baltkāji.