Ugunsnesējs

Bet, kad briedis jau bija tuvāk, Villova skaidri saskatīja balto ozollapas zīmi uz viņa pieres. Viņa metās nācējam pretī, skriedama tik ātri, cik kājas spēja nest.

-    Rannoh! viņa iesaucās. Rannoh, tu esi dzīvs!

No visām tikšanās reizēm, kādas pieredzētas savvaļas Herlu vidū, šī laikam bija visneparastākā. Rannohs atgrie­zies no mirušajiem, Rannohs atkal starp draugiem, kuri paši pēc ieilgušās bēgšanas saspringuši līdz galējībai! Bailes un slapstīšanās daudzu mēnešu garumā, neziņa par Ran­noha likteni, viņa dīvainais stāsts par bedri augstu virs ezera un paša Rannoha pāri plūstošais prieks tas viss sajaucās kopā mutuļojošā sajūsmas un pārsteiguma jūklī.

Sarunas plūda nerimtīgas un neapturamas, draugi ne­mitējās iztaujāt Rannohu par to, kas ar viņu noticis, un brīnīties par nedzirdētajiem stāstiem, par Rurlu un par vilku. Rannohs savukārt izjautāja viņus par Ezera ieleju, Tārnu, Kolkvaru un vēlāko ceļojumu, un jautājumu bija tik daudz, ka gandrīz neiznāca laika runāt par to, kurp jādodas tālāk. Kad tuvojās Larna stunda, Rannohs atgādināja drau­giem, ka sgorrieši nav tālu un labāk turpināt sarunas, rik­šojot uz priekšu.

Tā nu draugi atkal devās ceļā. Ejot Bankfuts lepni izstās­tīja, kā viņi aizbēguši no sgorriešiem un mēnešiem ilgi, vajātāju dzīti, klīduši dienvidu virzienā, arvien tālāk no Augstās Zemes. Ceļojums bijis ļoti lēns, jo sgorrieši meklē­juši viņus pa visām malām, un Brakenai bijis grūti tikt uz priekšu. Slēpdamies mežu audzēs un alās dažkārt pat mēne­šiem ilgi, viņi beidzot atkal bija pagriezušies uz ziemeļiem.

Pati aizkustinošākā tomēr bija Rannoha un Brakenas tikšanās. Kad Rannohs piegāja pie viņas, briežumāte jautā­joši ieskatījās viņa sejā, un, redzot balto ozollapas zīmi uz brieža pieres, viņas skumjajās acīs iemirdzējās tikko jau­šama atmiņu dzirksts, kam klāt jaucās baiļu atblāzma.

Māt, tas esmu es, Rannohs maigi sacīja un, nolaizījis viņas purnu, mēģināja izstāstīt, kas ar viņu noticis.

Brakena klausījās, neteikdama ne vārda, un Rannohs redzēja, ka viņa gandrīz nesaprot stāstīto. Bet tad viņš apskatīja mātes ievainoto kāju, sameklēja dziedinošās lapas, ar kurām bija ārstējis vilku, un ļoti saudzīgi ierīvēja maisī­jumu viņas brūcē. Pēc tam briežumāte kāri tvēra ikvienu Rannoha vārdu un turējās viņam blakus, cik tuvu vien iespējams.

Teins, Bankfuts, Villova un Pepa nespēja apvaldīt sajūsmu par Rannoha atgriešanos, kaut gan visi palaikam meta ska­tienus uz balto zīmi brieža pierē un prātoja, ko īsti tā no­zīmē. Vienīgi Dadzis vija vēsāks nekā pārējie, kaut arī centās to neizrādīt. Viņš uzmanīgi ieklausījās Rannoha stāstā, un, skatoties uz drauga pieri un sešiem smailajiem žuburiem, viņa acīs jautās dīvaina piesardzība. Tomēr, kad visi, kopīgi ceļodami, bija pavadījuši apmēram desmit saules, likās, ka viņi nekad nav bijuši šķirti.

Kopš Larna stundas bija pagājis labs bridis, un visi ap­metās atpūsties slapjajā zālē.

-   Tātad tu ari biji ceļā uz Augsto Zemi, Rannoh? Villova jautāja.

-   Jā. Es meklēju kādu baru, Villova. Viņi sevi sauc par Hernes baru. Viņi dzīvo Lielā Kalna ziemeļu ēnās. Rurls man teica, ka viņi varētu zināt dažas atbildes. Es gribēju iet jums palīgā, bet… bet vispirms man vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk.

-    Par Pravietojumu? Villova klusi jautāja.

Draugi satraukti saskatījās. Viņi jutās pārsteigti, ka Villova to pajautājusi tik atklāti, tomēr klusībā katrs bija vēlējies uzdot Rannoham šādu jautājumu. Visi bija gaidījuši izdevību, kad varēs parunāt ar Rannohu zem četrām acīm. Taču Villova, labāk par pārējiem zinādama, kas slēpjas Ran­noha sirdī, vēlējās izrunāt to atklāti un cik drīz vien iespējams. Rannohs tūlīt saprata, par ko domā viņa draugi.

-    Pravietojums taču nevar būt patiess, vai ne, māt? viņš klusi jautāja, paskatīdamies uz Brakenu. Briežumāte pēkšņi pameta atpakaļ baiļpilnu skatienu, taču neko neat­bildēja, un Rannohs turpināja. Tomēr dažas tā daļas var­būt ir patiesas, un ronis man teica, ka Hernes bars par to kaut ko varētu zināt.

-    Es par viņiem esmu dzirdējis, Teins teica. Viens no Ezera ielejas Izlūkotājiem daudz runāja par šo baru, bet no tā, ko es dzirdēju, man neradās vēlēšanās ar viņiem tikties.

Visi paskatījās uz Teinu.

-    Kā to lai saprot? jautāja Dadzis.

-    Tikai tā, ka viņus apvij dīvainas valodas, Teins atbil­dēja, jau ļaudams vaļu savai krāsainajai iztēlei. Un tumšas leģendas. Par rēgiem, kanibāliem un…

-    Izbeidz! Villova iesaucās.

-    Ir jau labi, tumsā atskanēja Rannoha čuksts. Arī es esmu dzirdējis šīs valodas. Bet ir vēl kaut kas. Sgorrieši, kurus es todien nejauši noklausījos, minēja, ka Sgorrs esot aizliedzis briežiem spert kāju Augstajā Zemē. Varbūt tur, augšā, ir kaut kas tāds, no kā viņš baidās. Kaut kas tāds, kas mums palīdzētu stāties viņam pretī.

-    Nu, ja v-v-valodas par to baru ir patiesas, ierunājās Bankfuts, tad tev blakus v-v-vajadzēs labus draugus.

Rannohs pasmaidīja.