Vecākais

Nasuada pasmaidīja un satvēra Zaroka spalu, tad pieskārās ar zobena smaili Eragona pierei. Es esmu pagodināta, ka tu, Jātniek Eragon, esi nolēmis kalpot man. Es pieņemu tavu kalpo­šanu, tāpat kā tu pieņem visus pienākumus, kas ar to saistās. Es pasludinu tevi par savu vasali. Celies un ņem savu zobenu!

Eragons izpildīja teikto un tad kopā ar Safiru pakāpās atpakaļ. Skanot uzmundrinošiem atbalsta saucieniem, pūlis pielēca kājās, rūķi ritmā dimdināja grīdu ar saviem naglotajiem zābakiem, bet vārdenu karotāji šķindināja zobenus pret vairogiem.

Pagriezusies pret pulti, Nasuada satvēra to ar abām rokām un pārlaida skatienu amfiteātrī sanākušajiem. Viņas sejā staroja neviltots prieks. Mani vārdeni!

Iestājās klusums.

-   Tāpat kā mans tēvs pirms manis, es apņemos veltīt savu dzīvi jums un jūsu mērķiem. Es nepārstāšu cīnīties ne mirkli, līdz urgļi būs noslaucīti no zemes virsas, Galbatorikss miris un Alagēzija atkal brīva!

Nodārdēja aplausu un gaviļu vilnis.

-   Tāpēc atgādinu tagad mums ir jāgatavojas izšķirošiem noti­kumiem. Šeit, Farthendurā, pēc neskaitāmām sīkām sadursmēm mēs izcīnījām pirmo lielo uzvaru. Nu ir pienākusi mūsu kārta uzbrukt. Pēc tik lieliem zaudējumiem Galbatorikss ir novājināts, un otras tik lieliskas iespējas var ari nebūt. Tā nu es vēlreiz pie­kodinu jums mums ir jāgatavojas, lai uzvarētu atkal un atkal!

Pēc Nasuadas uzstājās vēl vairāki runātāji, ari dusmās vēl arvien kūsājošais Falberds, un tad amfiteātris sāka tukšoties. Kad Eragons grasījās doties projām, viņa roku satvēra Oriks. Rūķis vērās vēl arvien izbrīnītām acīm. Eragon, vai tu to visu biji izplānojis jau iepriekš?

Eragons brīdi prātā pārlika, vai var būt atklāts, tad pamāja. Biju gan.

Oriks nopūtās un nošūpoja galvu. Tas bija drosmīgs solis. Jau no pirmās dienas vārdenu priekšgalā Nasuadas pozīcijas ir krietni stiprākas. Un izskatās, ka tavs solis bija gana bīstams, vismaz spriežot pēc tā, kādus ģīmjus rādīja Vecajo padome. Vai Arja atbalstīja tavu rīcību?

Viņa piekrita, ka tā ir nepieciešama.

Rūķis domīgi nopētīja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka tā arī ir. Tu, Eragon, tikko mainīji spēku līdzsvaru. Šīsdienas soļa dēļ arī nākotnē tevi nekad nenovērtēs par zemu… Tomēr uzmanies no drūpoša akmens. Tu esi ieguvis vairākus spēcīgus ienaidniekus. Rūķis uzsita Eragonam pa plecu un devās projām.

Safira noskatījās, kā Oriks aiziet, un tad ierunājās. Mums vajadzētu posties projām no Farthenduras. Padome alks atriebties. Jo ātrāk m,ēs izkļūsim no viņu ietekmes loka, jo labāk.

BURVE, ČŪSKA UN PERGAMENTA VĪSTOKLIS

Tovakar, kad Eragons atgriezās pēc mazgāšanās savā miteklī, viņu pārsteidza slaida sieviete, kas gaidīja priekštelpā. Viņai bija tumši mati, neticami zilas acis, bet mute likās paužam nepatiku. Ap sievietes delnu vijās šņācošas čūskas veidolā izlocīta zelta rokassprādze. Eragons cerēja, ka viņa nav ieradusies, lai lūgtu padomu, kā to darīja daudzi vārdeni.

-   Argetlam. Sieviete graciozi pakniksēja.

Eragons palocīja galvu. Vai varu jums kā palīdzēt?

-   Ceru, ka varat. Es esmu Triāna, Duvrangragātas burve.

-   Vai tiešām? Burve? Sievietes teiktais bija ieinteresējis Eragonu.

-   Turklāt arī kaujas mags, spiegs es daru visu, kas vārdeniem vajadzīgs. Vārdenu vidū nav pārlieku daudz maģijas pratēju, tāpēc katram no mums ir pusducis pienākumu. Viņa pasmai­dīja, nozibinot līdzenus, baltus zobus. Tas arī ir mana šīsdienas nāciena iemesls. Mēs justos pagodināti, ja tu uzņemtos mūsu kopas vadību. Tu esi vienīgais, kurš spētu aizstāt Dvīņus.

Nemaz īsti neapzinādamies, Eragons atbildēja viņai ar smaidu. Sieviete izturējās tik draudzīgi un apburoši, ka viņš ienīda sevi par to, ka viņam jāatsaka. Diemžēl es nevarēšu uzņemties šo godu. Mēs ar Safiru drīzumā dodamies projām no Troņheimas. Turklāt man vispirms būtu jāapspriežas ar Nasuadu. Un es nevēlos iepīties vēl kādos politiskos samezglojumos… jo īpaši ar cilvēkiem, kurus vēl nesen vadījuši Dvīņi.

Triāna iekoda lūpā. Mani apbēdina šī ziņa. Viņa panācās solīti tuvāk. Iespējams, mēs varētu pirms jūsu došanās ceļā satikties vēl kādu reizi. Es tev parādītu, kā izsaukt un vadīt garus… Tas būtu ļoti izglītojoši mums abiem.

Eragons juta, kā sejā ielīst silts sārtums. Es pateicos par piedāvājumu, taču šobrīd esmu pārāk aizņemts.

Triānas acīs nozibēja dusmu dzirkstele, tomēr tā pagaisa tik ātri, ka Eragons sāka prātot, vai vispār to redzējis. Tad viņa ele­ganti nopūtās. Es saprotu.

Jaunā sieviete izklausījās tik vīlusies un izskatījās tik nosku­musi, ka Eragons jau jutās vainīgs par atteikumu. No tā, ka aprunāšos ar viņu dažas minūtes, taču nevarētu celties nekāds ļaunums, viņš sevi pārliecināja. Man gan būtu viens jautājums kā tu apguvi maģiju?

Triāna atplauka. Mana māte bija dziedniece Surdā. Viņai piemita nelielas dotības, un viņa man iemācīja pirmās seno zinšu iemaņas. Protams, es ne tuvu neesmu tik varena kā Jātnieks. Durzu vienatnē nespētu pieveikt neviens no Duvrangragātas bet tu to paveici. īsts varoņdarbs.