Vecākais

Rorans ar aizturētu elpu piezagās karavīram, kurš neko neno­jauta. Kad locekļos kā zibens iecirtās enerģijas vilnis, jaunekļa sirds nodrebēja. Viņš trīsēdams paslēpās aiz mājas stūra un gai­dīja Horsta zīmi. Gaidi.

Gaidi.

Ar varenu rēcienu Horsts izlēca no savas slēptuves un vadīja vīrus uzbrukumā teltīm. Rorans metās uz priekšu un novicināja veseri. Viņš trāpīja sargkareivim pa plecu, un tas nelāgi nobrakšķēja.

Vīrs ieaurojās un nometa zemē savuāvu. Kad nākamie Rorana triecieni ķēra ribas un muguru, viņš sagrīļojās. Rorans vēlreiz pacēla veseri, un nabaga vīrs metās bēgt, saukdams palīgā.

Rorans skrēja viņam pakaļ, kaut ko nesakarīgi kliegdams. Viņš iezvēla pa telts sānu, notriekdams no kājām neredzamo ienaidnieku, nākamais belziens ķēra bruņucepuri, kas parādījās citas telts atverē. Metāls nošķindēja līdzīgi zvanam. Rorans ar acu kaktiņu pamanīja, kā garām aizdejo Lorings vecais vīrs gārdzoši smējās un tumsā auroja, bakstīdams kareivjus ar dakšām. Visap­kārt valdīja apjukums, vīri klupa cits pār citu, radīdami ķermeņu ņudzekli.

Pametis skatienu atpakaļ, Rorans pamanīja kareivi, kurš mēģina nospriegot loku. Jauneklis metās uz priekšu, un tērauda vesera zvēliens sašķaidīja loku. Karavīrs deva kājām ziņu.

Drausmīgi spiegdami, razaki izpiņķējās no savām teltīm ar zobeniem rokā. Taču, pirms viņi paguva kādam uzbrukt, Baldora atsietie zirgi auļos metās putnubiedēkļiem līdzīgo stāvu virzienā. Razaki skrēja katrs uz savu pusi, tad atkal sameklēja cits citu, bet panikas pārņemto kareivju bēgšanas vilnis aizrāva viņus līdzi.

Tad viss bija galā.

Rorans klusumā skaļi elsoja, rokai vēl arvien krampjaini žņau­dzot vesera kātu. Pēc mirkļa viņš, līkumodams starp sagāzto telšu un izmētāto segu kaudzēm, devās pie Horsta. Kalēja kuplajā bārdā vīdēja smīns. Sitais bija jestrākais kautiņš, kāds man nācis priekšā beidzamo gadu laikā.

Vīriem aiz muguras modās Kārvahalla ļaudis mēģināja saprast, kas tā par jezgu nakts vidū. Rorans manīja, kā aiz aiz­slēģotajiem logiem iedegas lukturi, bet tad klusa raudāšana lika viņam pagriezties.

Nolfavrels, Kvimbija puika, tupēja līdzās kāda kareivja nekusļ tīgajam ķermenim un elsodams atkal un atkal trieca nazi nabaga i krūtīs. Piesteidzās Gedriks un Albrihs un nocēla Nolfavrelu no līķa.

-   Viņam nevajadzēja nākt kopā ar mums, Rorans bilda.

Horsts paraustīja plecus. Mēs nevarējām viņam to liegt.

"Tomēr razaku vīra nāve tikai apgrūtinās neradījumu paļ

triekšanu," viņš nodomāja. Mums būtu jāuzbūvē barikādes uz  ceļa un starp mājām, lai viņi nevarētu mūs pārsteigt. Pārlaidis skatienu vīriem, vai kāds nav ievainots, Rorans pamanīja, ka  Delvinam ir pāršķelts apakšdelms. Zemnieks to bija nosaitējis ar strēmeli, noplēstu no asinīm klātā krekla.

Ar pāris strupiem uzsaucieniem Horsts izrīkoja savus vīrus.  Albriham un Baldoram bija jāatgādā Kvimbija rati no smēdes, ! bet Loringa dēliem un Parram uzticēja savākt no kārvahalliešiem visu, kas varētu derēt ciema nostiprināšanai.

Kamēr viņš deva pavēles, lauka malā sapulcējās cilvēki, blenz­dami uz razaku nometnes atliekām un mirušo kareivi. Kas notika? Fisks uzsauca.

Lorings panācās uz priekšu un ieskatījās namdarim tieši acīs. Kas notika? Es tev tūlīt izstāstīšu, kas notikal Mēs patriecām tos sūdabrāļus… pārsteidzām ar nolaistām biksēm un pamatīgi noslānījām!

-   Man prieks par jums, vīri. Tā bija Birgitas balss. Rudmatainā sieviete stāvēja, Nolfavrelu piespiedusi pie krūtīm, kaut arī puikas seja bija asinīm notašķīta. Viņi ir pelnījuši gļēvuļu nāvi par to, ka nogalināja manu vīru.

Ciematnieku rindas pāršalca atzinīga murmināšana, bet tad ierunājās Teins: Vai tu, Horst, esi galīgi nojūdzies? Pat ja tu aiz­biedēji razakus un viņu kareivjus, Galbatorikss nākamreiz atsūtīs lielāku pulku. Impērija neliksies mierā, kamēr nedabūs Roranu.

-   Mums viņš ir jāizdod, noņurdēja Slouns.

Horsts pacēla rokas. Es piekrītu, neviens atsevišķs cilvēks nav tik svarīgs kā visa Kārvahalla kopumā. Bet, pat ja mēs izdosim Roranu, vai jūs uzskatāt, ka Galbatorikss mūs nesodīs par preto­šanos? Viņa acīs mēs neesam ne ar ko labāki par vārdeniem.

-   Tad kāpēc jūs uzbrukāt? Teins uzstājīgi jautāja. Kas piln­varoja jūs pieņemt šo lēmumu? Tagad jūs esat nolēmuši postam inūs visus!

Šoreiz atbildēja Birgita: Vai tu ļautu viņiem nogalināt savu ,sievu? Viņa piespieda abas plaukstas dēla sejai un tad pacēla l>ret Teinu asinīm klātās rokas. Vai tu ļautu viņiem nodedzināt visu ciemu?… Kur ir tava vīrišķība, kaļķeniek?

Uzrunātais nolaida acis, nespēdams izturēt Birgitas liesmo­jošo skatienu.

-   Viņi nodedzināja manas mājas, Rorans ierunājās, aprija Kvimbiju un gandrīz nolīdzināja Kārvahallu līdz ar zemi. Tādi noziegumi nedrīkst palikt nesodīti. Vai mēs esam pārbiedēti tru­sīši, kas gatavi nolaist ausis un bezspēcīgi gaidīt nokaušanu? Nē! Mums ir tiesības aizstāvēties. Kad ielas galā, vilkdami ratus, parādījās Albrihs ar Baldoru, viņš apklusa. Mēs varam sprie­delēt vēlāk. Tagad ir jāgatavojas aizsardzībai. Kurš nāks mums palīgā?