Vecākais

Undins saviebās un nolika dunci uz galda. Knurlagni, kurus tu satiki, pārstāv klanu ar traģisku likteni. Pirms Jātnieku sakā­ves viņi bija starp senākajām un bagātākajām dzimtām mūsu karaļvalstī. Taču viņu likteni izšķīra divas kļūdas: viņi dzīvoja Beoru kalnu pašos rietumos un viņu dižākie kareivji brīvprātīgi pievienojās Vraelam.

Undina balsī asi ieskanējās dusmas. Galbatorikss un viņa nolādētie Atkritēji apkāva viņus jūsu Urubaenas pilsētā. Tad uzurpators un viņa rokaspuiši metās slepkavot rūķus. No viņu dzimtas izdzīvoja tikai Grimstkarvlorsa Anhuina un viņas apsargi. Anhuina drīz vien mira dziļās skumjās, tāpēc viņas vīri pieņēma nosaukumu Az Siveldn rak Anhūin Anhuinas asaras. Sejas viņi aizklāj tāpēc, lai atgādinātu paši sev par piedzīvoto zaudējumu un vēlmi atriebties.

Eragona vaigus durstīja kauns, bet viņš darīja visu iespējamo, lai šī izteiksme neparādītos sejā. Tad, Undins turpināja, blenz­dams uz vienu no nedaudzajām palikušajām kūkām, vairāku gadu desmitu laikā viņi pamazām atjaunoja klanu, nogaidīdami un meklēdami iespēju atgūt savu lomu starp rūķiem. Bet tad ierodies tu ar Hrotgara zīmi uz pieres. Viņiem tas ir nāvīgs aiz­vainojums par spīti visam, ko tu paveici Farthendurā. Tāpēc arī gredzens augstākais izaicinājums. Tas nozīmē, ka Az Siveldn rak Anhūin stāsies tavā ceļā, kā vien spēs, visos iedomājamos veidos, visās iedomājamās situācijās, vai tās būtu svarīgas vai nesvarīgas. Viņi ir nostājušies pret tevi, pasludinājuši sevi par taviem asinsnaidniekiem.

-  Vai viņi ir gatavi man uzbrukt, lai ievainotu vai pat nogali­nātu? stīvi jautāja Eragons.

Undina skatiens uz mirkli nosvārstījās viņš uzmeta īsu mir­kli Gannelam, tad papurināja galvu un izgrūda raupju smieklu, kurš, iespējams, bija mazliet par skaļu apkārt valdošajai gaisotnei.

-   Ko tu, Ēnkāvi! Pat viņi neuzdrošinātos nodarīt pāri viesim. Tas ir aizliegts. Viņi vienkārši vēlētos, lai tu pazūdi, pazūdi, pazūdi. Tomēr šī atbilde Eragonu īsti nepārliecināja. Tad Undins piebilda:

-   Lūgtum, nerunāsim vairs par šo nepatīkamo notikumu. Mēs ar Gannelu no tīras sirds un dziļā draudzībā esam cēluši tev priekšā ēdienus un dzērienus; vai tad tas nav galvenais? Priesteris kaut ko piekrītoši nomurmināja.

-   Es jums pateicos, Eragons beidzot sacīja.

Safira nopietnām acīm paskatījās uz savu Jātnieku un tad teica: Viņi baidās, Eragon. Viņi baidās un nožēlo, ka ir spiesti pieņemt Jātnieka palīdzību.

Tiesa. Viņi, iespējams, cīnās līdzās mums, bet viņi necīnās par mums.

SELDEBEILS

Rīts pienāca bez īsta saullēkta, un Eragons to sagaidīja Undina nama lielajā zālē, klausīdamies, kā klana vado­nis rūķiski sarunājas ar Oriku. Kad Eragons pienāca tuvāk, Undins pievērsās Jātniekam: Sveicināts, Ēnkāvi. Vai labi gulēji?

-   Labi gan.

-   Lieliski. Vadonis norādīja uz Oriku. Mēs apspriedāmies par jūsu došanos tālāk. Biju cerējis, ka varēsiet pavadīt pie mums ilgāku brīdi. Bet, ņemot vērā apstākļus, liekas, ka jums būtu labāk turpināt ceļojumu rīt agri no rīta, kad ielās nebūs daudz to, kas varētu jūs traucēt. Pašlaik, mūsu sarunas laikā, tiek gatavots pro­viants un transports. Hrotgars bija pavēlējis, lai sargi pavada jūs līdz Serisai. Es devu rīkojumu palielināt sargu skaitu no trijiem līdz septiņiem.

-   Ko mēs iesāksim līdz rītrītam?

Undins paraustīja zvērādu klātos plecus. Man bija nodoms izrādīt jums Tarnagas brīnumus, bet tagad laikam būtu muļķīgi riskēt, klīstot pa pilsētu. Tiesa, Grimstborits Gannels ir ielūdzis jūs apciemot viņu Seldebeilā. Varat izmantot šo ielūgumu. Pie viņa jūs būsiet drošībā. Likās, ka klana vadonis ir piemirsis paša iepriekš izteikto apgalvojumu: Az Siveldn rak Anhūin nekad neuzdrīkstētos nodarīt pāri viesim.

-   Pateicos, iespējams, tā arī darīšu. Ejot ārā no zāles, Era­gons pavilka Oriku sāņus un apvaicājās: Cik nopietns ir šis ienaids? Es gribu zināt patiesību.

Varēja just, ka Oriks atbild pagalam negribīgi: Senāk asinsnaids bieži turpinājās paaudzēm ilgi. Tā dēļ daudzas dzimtas ir pagaisušas no zemes virsas. Tas, ka Az Sweldn rak Anhūin ir ķērušies pie vecajiem paņēmieniem, man liekas pārāk skarbi; nekas tāds nebija noticis kopš klanu karu laikiem… Līdz tam brīdim, kad viņi atsauc savu solījumu, tev ir jāsargās no viņu

sazvērestībām, lai tas būtu gads vai simt gadu. Man žēl, ka drau­dzība ar Hrotgaru pavērsās tik nelāgi, Eragon. Taču vienu mēs tevi nepametīsim. Durgrimstu Ingeitumi vienmēr būs tev līdzās.

Kad abi iznāca no nama, Eragons piesteidzās pie Safiras viņa nakti saritinājusies bija pavadījusi pagalmā zem klajas debess. Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos uz Seldebeilu ?

Ej vien, ja tev jāiet. Bet paņem Zaroju. Eragons tā arī izdarīja, pie reizes paslēpdams azotē arī Nasuadas doto vīstokli.

Kad Eragons pienāca pie Undina nama pagalma vārtiem, pieci rūķi pacēla rupji tēstos aizliktņus, saslēdzās ciešā lokā ap viņu, turēdami cirvjus un zobenus pa tvērienam, un rūpīgi nopētīja ielu. Sargi pavadīja Jātnieku ceļā līdz Tarnagas augšējā loka slēgtajiem vārtiem.