Vecākais

Visi četri elfi nozuda būdiņās un drīz vien atkal iznāca kla­jumā ar augļu un dārzeņu pilnām,rokām bet bez gaļas -, un sāka gatavot viesiem maltīti. Strādādami viņi dziedāja, lēkājot no vienas melodijas uz citu, kā nu viņiem ienāca prātā. Kad Oriks apvaicājās pēc viņu vārdiem, tumšmatainais elfs norādīja uz sevi un sacīja: Es esmu Lifēns no Rilvenara nama. Un mani biedri ir Edurna, Seldins un Nari.

Eragons apsēdās līdzās Safirai, laimīgs, ka beidzot var atpūs­ties un pavērot elfus. Lai gan visi četri bija vīriešu dzimuma, viņu sejas līdzinājās Arjas vaibstiem tās pašas plānās lūpas, smalkais deguns un lielās, ieslīpās acis, kas mirdzēja zem uzacīm. Tāpat visiem bija šauri pleci un slaidi locekļi. Katrs no elfiem izskatījās pievilcīgāks un dižciltīgāks par jebkuru no Eragona redzētajiem cilvēkiem, tomēr šis skaistums likās savādi eksotisks un gaisīgs.

"Kurš gan varēja iedomāties, ka man reiz nāksies viesoties elfu zemē?" Eragons pats sev vaicāja. Viņš pasmaidīja un atlaidās pret namiņa stūri. Ugunskura siltums darīja Jātnieku miegainu. Virs viņa Safiras dejojoši zilās acis ar nekļūdīgu vērību sekoja katrai elfu kustībai.

Šajā rasē, viņa beidzot secināja, maģijas ir vairāk nekā cilvē­kos vai rūķos. Nerodas sajūta, ka viņi nāktu no zemes vai akmens, drīzāk no citas pasaules, it kā šeit viņi atrastos tikai pa pusei, kā atspīdumi, ko var saskatīt ūdenī.

Viņi ir tik graciozi, Eragons piebilda. Elfi pārvietojās kā dejo­tāji, katra kustība likās plūstoša un izsmalcināta.

Broms savulaik tika stāstījis Eragonam, ka nav pieklājīgi bez atļaujas telepātiski sazināties ar Jātnieka pūķi un ka elfi ievēro šo ieražu to, ko viņi gribēja teikt Safirai, viņi teica skaļi un pūķis viņiem atbildēja tieši. Safira parasti nepieskārās cilvēku un rūķu domām, ļaudama Eragonam atkārtot viņas teikto, jo tikai retais šo rasu pārstāvis bija apmācīts aizsargāt prātu, lai saglabātu to neskartu. Turklāt nelikās īpaši gudri tik intīmu saziņas veidu izmantot dienišķām sarunām. Taču elfiem šādu aizspriedumu nebija viņi laipni uzņēma Safiru savos prātos, labprāt baudīdami viņas klātbūtni.

Pēc kāda laiciņa maltīte bija gatava. To pasniedza uz šķīvjiem, kas šķita izgrebti no blīva kaula, kaut arī starp ziediem un vīteņiem, kas greznoja šķīvja malu, varēja saskatīt koka šķiedru. Era­gonam pasniedza arī ērkšķogu vīna krūku tā bija gatavota no tā paša savādā materiāla ap tās kakliņu bija apvijusies pūķa figūra.

Kamēr ceļotāji ieturējās, Lifēns sameklēja niedru stabules un, pirkstiem žigli skraidot starp atverēm, sāka spēlēt līgani plūstošu melodiju. Drīz vien garākais no sudrabmatu elfiem Nari piebalsoja:

O!

Ir diena galā; zvaigznes mirdz;

Balts mēness spīd; dus mierā sirds.

Nu visas ciešanas un bēdas galā -

Ir Menas meita atkal dzimtā malā!

Tas meža bērns, kas zuda mums,

Nu atgriežas, kad vakars tumst.

No bailēm un no liesmām brīva, Tā tagad laimīga, tā dzīva!

Jau atkal pūki spārnus ceļ Un asins straumes pretī veļ. Lai stingra roka, asmens ass Laiks atriebt viņas ciešanas!

O!

Pūš vējiņš maigs; nakts rītu jauš; Vēl kokos putni klusi snauž. Visapkārt miers; rāms upes krasts. Klāt stunda tā, kad prieku rast!

Kad Nari pabeidza dziesmu, Eragons saprata, ka to klausījies ar aizturētu elpu. Nekad iepriekš viņš nebija dzirdējis tādu balsi. Likās, it kā elfs būtu atklājis savu dziļāko būtību, pašu dvēseli.

-   Tas bija tik skaisti, Nari-vodhr.

-   Vienkārša dziesmiņa, Argetlam, Nari pieticīgi atbildēja.

-   Bet paldies par labajiem vārdiem.

Torvs noducināja. Ļoti jauki, meistar. Tiesa, mums vajadzētu apspriest nopietnākas lietas par pantiņu trallināšanu. Vai mums Eragons jāpavada arī tālāk?

-   Nē, Arja atbildēja tik strauji, ka pārējie elfi paskatījās uz viņu. Jūs rīt no rīta varat doties atpakaļceļā. Mēs gādāsim, lai Eragons droši sasniegtu Elesmēru.

Torvs nolaida galvu. Tad jau mūsu uzdevums ir paveikts.

Gulēdams elfu sarūpētajā guļvietā, Eragons mēģināja saklau­sīt Arjas teikto balsis plūda no tuvākā namiņa. Kaut arī viņas senvaloda bija piebārstīta ar iepriekš nedzirdētiem vārdiem, viņš noprata, ka elfa stāsta, kā pazaudējusi Safiras olu un kas noti­cis pēc tam. Kad Arja apklusa, iestājās ilgs klusums, līdz viens no elfiem sacīja: Labi, ka tu esi atgriezusies, Arja Drottningu. Islanzadi dziļi noskuma, kad tevi sagūstīja un ola pazuda, turklāt to taču izdarīja urgļi! Viņa bija un vēl arvien ir ļoti nobēdājusies.

-   Klusāk, Edurna… klusāk, runātājam pārmeta kāda cita balss. Dvergāri gan ir mazi, bet viņiem ir laba dzirde un, ja viņiem kas nāks ausīs, viņi noteikti visu izstāstīs Hrotgaram.

Tad balsis noklusa un Eragons spēja saklausīt vien neskaidru murdoņu, kas, viņam laižoties miegā, saplūda ar lapu čukstiem. Sapņos atkal un atkal atkārtojās elfa dziedātā dziesma.