Viņi atvēra durvis

— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pavīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet nepaspēja piebilst ne vārda.

Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.

— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs radījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…

Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.

— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?

Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uzvirmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz muguras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

— Vai jūs to redzējāt?

— Redzējām. Bet…

— Nu?

— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaigznīti.

— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astronomiskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lieliski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?

— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī enerģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.

Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.

— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pamanījuši. Tās vienkārši nebija.

— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz nopietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…

— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs noteikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.

Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.

— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gandrīz nekustinādams lūpas, norūca.

Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu starpība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sapņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tādēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie nelīstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…

Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcēšanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …

Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem apģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.

— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš piedalāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sagadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lielus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku kabatai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.

— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…

— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…

— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs neesam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hronokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciālists …