Viņi atvēra durvis

— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.

— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.

— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.

— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.

— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…

— Papozē, va-arenais vīrs! — stostiķis iesaucas. — Ko tu lauzies?

Sīvers bargi paskatījās uz ņirdzēju.

— Jūs labāk neironizējiet,' — viņš ieteica. — Tātad

pārvarētas daudzas grūtības, veikti diži varoņdarbi, un tagad, kad jums viss kārtībā…

— Sta-arta dzinēji nav kārtībā, — stostiķis, joprojām neatskatīdamies, iebilda. — I-izkliede liela.

— Ne jau par jums ir runa… Kaut gan — pieņemsim, ka starta dzinēji tiešām nebija gluži kārtībā — tā ir pat interesantāk. Redzat, fantāzija jums darbojas… Bet jūs, protams, tos salabojāt. Izplatījumā paveikts vēl viens varoņdarbs. Runājiet par to! Man jāredz, kā tas izskatīsies. Kameras novietošanai jāizvēlas labākie punkti. Tātad — jūs esat kapteinis …

Lielmutis pakratīja galvu.

— Baidos, ka neiznāks.

— Kla-ausies, — stostiķis sacīja un šoreiz atskatījās.

— Pamēģini iedomāties, ka esi otrais pilots.

— Vai otrais pilots, — piekrita Sīvers. — Vienalga.

— Nē, nē, — lielmutis skumji pakratīja galvu. — Es labāk nerunāšu.

Sīvers nopūtās.

— M-jā, — viņš izteiksmīgi novilka, tomēr savaldījās.

— Šie vīri, šķiet, ir pelnījuši, lai viņu labā jūs mazliet papūlētos.

— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…

Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.

— Tie ir fakti, — viņš teica.

— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…

— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!

Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…

— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?

— Stacijā… Atceries? Še, ņem!

Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.

— Iedzer.

— Te ir skaisti?

— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.

— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.

Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka

šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās:

— O!…

— Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.

— No Zemes, — lielmutis atbildēja.

— Aha, — nomurmināja aklais, — nu jā, stacija. Lieliski.

— Guli vien.

— Pa-agaidi, — iebilda stostiķis, — pēc desmit stundām mums jāstartē. Citādi mēs šeit traucēsim.

— Kā tā?

— Te gaida varoņus, varenus vīrus. Būs svinīga ceremonija. Tieša pārraide uz Zemi. Atlidojuši divi: reportieris un pilots.

— Neērti, — aklais lēni teica.

— Ka-apteinis turēs runu, — stostiķis sacīja. — Vari iedomāties?

— Nevaru gan, — aklais pēc brītiņa atbildēja. Tad papurināja galvu un izstaipījās. — Tagad esmu izgulējies! — viņš priecīgi paziņoja.

— Trešā un ce-eturtā magnētiskā lēca nekam neder, — stostiķis norūca.

— Iztiksim bez starta dzinējiem, — noteica aklais. — Atgrūdīsimies ar galveno — un punkts. Šeit tas nav bīstami.

— Te-ev taisnība, — stostiķis piekrita.

— Tad jau laikam būs jāceļas… — lielmutis ierosināja.

— Kad jau, tad jau, — stostiķis sacīja un sāka aut kājas.

— Noslaukies, — teica lielmutis. — Še!

Viņš pasvieda garajam saņurcītu kabatas lakatu.

— Vai zemieši mums nepalīdzēs? — aklais jautāja, pavērsis seju uz Sīvera pusi.

— Mums kosmodromā vēl jāuzstāda lielās kameras, — Sīvers, gandrīz vai juzdamies vainīgs, atbildēja, — un prožektori. Citādi nevarēsim parādīt, kā viņi nolaižas. Bet mēs esam tikai divi.

— Žēl, ka neatvedāt tuviniekus, — aklais nopūtās.

— Posāmies lielā steigā. Bet viņiem, paši saprotat, nav pastāvīgās medicīniskās vīzas uz kosmosu. Un galu galā pēc visa pārciestā arī veselība nav nekāda spožā.

— Ska-aidrs, — sacīja stostiķis. — Ejam.

— Pagaidi, — lielmutis pamāja uz Sīvera pusi, — varbūt viņi mums no šejienes palīdzēs uzņemt sakarus…

— Iztiksim paši, — teica aklais. — Mūsu raidstacijas jaudas šeit pietiks.

— Nē, — Sīvers iejaucās, — ja, nekaitējot saviem plāniem, varam būt jums kaut kā noderīgi, tad, protams…

— Pa-aldies, — sacīja stostiķis. — Nevajag.