Viņi atvēra durvis

— Eh, stūrman… Jebkurai pacietībai ir robežas. Bet lai notiek! Apcerēsim šo problēmu vēlreiz. Klausies. Kad mēs atlidojām, varēja pieļaut domu, ka tā ir Sākotne — bijusī Sākotne — planēta, ko cilvēki pametuši, vai arī planēta, kura pēc pārciestās katastrofas jau paspējusi daļēji — vismaz tās flora un fauna — atspirgt. Es toreiz uzskatīju par nevēlamu ziņot Zemei, ka Sākotnes civilizācija nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet, lai nu kā, tāda hipotēze toreiz varēja pastāvēt. Taču pēc zināma laika mēs pārliecinājāmies, ka uz šīs planētas dzīvo cilvēki. Akmens laikmets. Arī to, raugoties no tava viedokļa, vēl varētu izskaidrot, ja pieņemtu, ka visi cilvēki katastrofā nav gājuši bojā, toties pakāpeniski zaudējuši visus civilizācijas atribūtus un beidzot pārvērtušies par mežoņiem. Bet tagad, stūrman, es kategoriski saku tev: nē! Civilizācija regresēdama nevarēja aizkavēties antīkajā attīstības stadijā un, ja tā atkal sākusi attīstīties, nekādā gadījumā vēl nevarēja to sasniegt. Piekriti?

— Loģiski.

— Pieņemt tavu hipotēzi nozīmē atzīt, ka dižā Sākotnes civilizācija ir gājusi bojā. Bet mēs taču bijām kopā uz Giganta, kas attīstības ziņā no Sākotnes atpaliek tikai par vienu pakāpi. Vai kaut kas tur liecināja par katastrofas briesmām? Vai tur bija kaut viens vienīgs cēlonis, kas varētu izraisīt tādas sekas? Antagonisms, naids, apslēptas pretrunas sabiedrības attīstībā? Nekā tāda nebija, stūrman! Un tas arī nav brīnums: pat uz Zemes sabiedrībai nekas tamlīdzīgs sen vairs nedraud. Bet starp mums un Gigantu ir taču prāva distance — vai nav taisnība?

— Es laikam piekristu tev, — stūrmanis, brītiņu klusējis, atbildēja, — ja kaut ar vienu vārdu būtu ieminējies par šīs civilizācijas bojā eju. Bet nekā tamlīdzīga es taču neesmu teicis!

— Vēl jo labāk! Ja civilizācija nav gājusi bojā un tomēr tās nav, izskaidrojums var būt tikai viens: tās nekad nav bijis, un šī planēta nav un nevar būt Sākotne!

— Nepiekrītu. Kāpēc civilizācijas liktenis obligāti ir jāsaista ar katastrofām un bojā eju?… Protams, es nedomāju, ka cilvēce kādreiz beigs eksistēt idilliskā mierā — nevis trūkuma, bet gan pārpilnības dēļ. Atceries šo teoriju?

— To — par negausību?

— Var jau teikt arī tā. Lai gan patiesībā runa ir par zināšanu pārpilnību… Sabiedrība attīstīdamās sekmīgi pārvar visas zemūdens klintis, izvairās no kodolkara, rada augstu dzīves līmeni, uztic materiālo vērtību ražošanu mašīnām un beidzot gūst iespēju visu savu enerģiju

veltīt aizvien dziļākai, vispusīgākai pasaules izzināšanai …

— Pagaidām teorija konstatē tikai faktus, — komandieris sacīja, — uz Zemes tas viss jau ir noticis, bet mēs joprojām esam sveiki un veseli. — Viņš salieca roku, demonstrēdams savus bicepsus.

Stūrmanis piekrītoši palocīja galvu.

— Tu esi atlēts, tas visiem ir zināms. Taču paklausies tālāk. Šīs teorijas piekritēji apgalvo: nelaime ir tā, ka attīstības tempi arvien vairāk paātrinās, bet zinātnes nemitīgi diferencējas. Ja divu zinātņu saskares punktā rodas jauna nozare, arī tā nekļūst par apvienotāju, bet gluži otrādi — pati sāk arvien vairāk padziļināties un attālināties no kaimiņiem. No apļa centra var novilkt, cik vien vēlies, radiālu līniju, un, jo tālāk, jo vairāk tās attālināsies cita no citas. Tā ir vienkārša ģeometrija.

— Nu un?

— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…

— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.

— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …

— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu

skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!