Zibens zaglis

—   Es gribu teikt — tādiem, kas nav cilvēki. Vismaz ne viscaur. Pa pusei cilvēkiem.

—  Pa pusei cilvēkiem un pa pusei — kam?

—  Manuprāt, pats zini.

Negribēju to atzīt, bet diemžēl zināju gan. Visa miesa tā kā iesanējās — tā dažkārt notika, kad mamma stāstīja par tēti.

—   Dieviem, — sacīju. — Pa pusei dieviem.

Anabeta piekrītoši pamāja. — Tavs tēvs nav miris,

Persij. Viņš ir viens no olimpiešiem.

—  Tas ir… neprāts.

—   Ak tā? Ar ko dievi veclaiku stāstos nodarbojas vienā laidā? Skraida apkārt, iemīlas cilvēkos un sataisa kopīgus bērnus. Vai tu iedomājies, ka pēdējos pāris tūkstoš gados viņi šo ieradumu būtu metuši pie malas?

—  Bet tie taču tikai… — Gandrīz jau atkal izteicu — mīti. Tad atcerējos Hīrona brīdinājumu, ka pēc divtūk­stoš gadiem par mītu varbūt tikšu uzskatīts es pats. — Bet, ja visi bērni te ir pa pusei dievi…

—  Hibrīdi, — Anabeta pielaboja. — Tas ir oficiālais nosaukums. Jeb pusdievi.

—  Tad kas ir tavs tētis?

Viņas pirksti ciešāk aptvēra laipas margas. Uzmācās nojausma, ka esmu uzdevis kutelīgu jautājumu.

—  Mans tētis ir profesors Vestpointā, — viņa atteica. — Pēdējoreiz viņu redzēju, kad biju pavisam maza. Viņš māca Amerikas vēsturi.

—   Viņš ir cilvēks.

—    Ko? Tu domā, ka tikai vīrieškārtas dievs var iemīlēties cilvēku sievietē? Tas nu ir īsts seksisms!

—   Kas tad ir tava mamma?

—  Sestais namiņš.

—   Proti?

Anabeta izslējās. — Atēna. Gudrības un kaujas die­viete.

Labi jau, labi, es nospriedu. Kāpēc gan ne?

—   Un mans tētis?

—   Nav noskaidrots, — Anabeta atsacīja, — es jau teicu. Tas nevienam nav zināms.

—  Nevienam, izņemot manu māti. Viņa zināja.

—   Varbūt ne, Persij. Dievi ne vienmēr izpauž, kas viņi tādi ir.

—   Mans tētis to nebūtu slēpis. Viņš mīlēja mammu.

Anabeta man uzmeta piesardzīgu skatu, negribē­dama sagraut manas cerības. — Varbūt tev taisnība. Varbūt viņš sūtīs kādu zīmi. Nekā citādi mēs to droši zināt nedabūsim — tikai ja tēvs tev sūtīs zīmi, ka esi viņa dēls. Dažkārt tā notiek.

—  Proti, dažkārt arī nenotiek?

Anabeta pārvilka plaukstu pār margām. — Dievi ir nevaļīgi. Bērnu viņiem daudz, un ne jau vienmēr… Nūjā, Persij, gadās, ka viņi mūs atstāj novārtā. Neliekas zinis.

Atcerējos vienu otru no Hermeja namiņā redzēta­jiem puišiem — no skata nīgrus un nomāktus pusau­džus, kas laikam jau gaidīja aicinājumu, ko varēja arī nesagaidīt. Tādus biju saticis arī Jensija skolā — bagāti vecāki, kam nebija laika krāmēties pašiem ar saviem bērniem, tos mēdza nogrūst internātā. Bet dieviem taču pienācās rīkoties labāk!

—  Tātad projām no šejienes es netikšu, — noteicu. — Punkts. Līdz mūža galam?

—   Gadās visādi, — Anabeta skaidroja. — Daži te uzturas tikai vasarās. Afrodītes vai Dēmetras atvasēm parasti nav nekāda lielā spēka. Tos briesmoņi mēdz arī ignorēt, tā ka pietiek ar vasaras apmācību, un pārējo laiku vari dzīvot kā mirstīgais. Bet dažiem no mums do­ties projām ir pārāk bīstami. Mēs te dzīvojam augu gadu. Mirstīgo pasaulē mēs monstrus pievelkam kā magnēts. Viņi mūs samana. Nāk un mācas virsū. Parasti, kamēr vēl esam par mazu, lai spētu ko nodarīt, viņi daudz ne­uztraucas, bet hibrīdi, kam jau vairāk par desmit, vien­padsmit gadiem, pa lielākai daļai vai nu atkuļas šurp, vai arī tiek nogalināti. Tie nedaudzie, kam izdodas dzīvot ārpasaulē, ir slavenības. Tici man, ja es sāktu saukt vār­dus, tu zinātu visus kā vienu. Dažs pat neapzinās, ka ir hibrīds. Taču tādu ir ļoti, ļoti maz.

—  Tātad monstri te iekļūt nevar?

Anabeta papurināja galvu. — Ja vien nav tīšuprāt sapulcēti vienkopus tepat mežā vai viņus īpaši izsaucis kāds no mūsu pašu vidus.

—   Kam gan var ienākt prātā saukt šurp briesmo­ņus?

—   Lai vingrinātos cīņas mākslā. Vai izāzēšanas pēc.

—  Izāzēšanas pēc?

—   Vārdu sakot, robežas ir ciet, lai iekšā netiek ne briesmoņi, ne mirstīgie. Mirstīgā acīm ielejā nav itin nekā neparasta — tikai saimniecība, kur audzē ze­menes.

—   Tātad… tu esi no tiem, kas te dzīvo cauru gadu?

Anabeta pamāja. Pasniegusies zem krekla apkakles, viņa izvilka laukā ādas siksniņu ar piecām dažādkrāsu keramikas zīlēm. Rota bija tāda pati kā Lūkam, tikai Anabetas siksniņā bija uzvērts arī prāvs zelta riņķis, tāds kā koledžas gredzens.

—   Es te esmu kopš septiņu gadu vecuma, — viņa stāstīja. — Ik gadu augustā, vasaras semestra pēdējā dienā, tu dabū zīli par to, ka pārdzīvots vēl viens gads. Es te esmu ilgāk nekā viens otrs vecākais, un tie visi jau koledžā.

—  Kāpēc tad tu ieradies tik agri?

Viņa savirpināja siksniņā uzvērto gredzenu. — Nav tava darīšana.

—   Ak tā. — Minūti nostāvēju neomulīgā klusumā. — Tad… ja es gribētu, laukā no šejienes tiktu?

—  Tā būtu pašnāvība, bet ar mistera D. vai Hīrona atļauju — jā. Vienīgi līdz vasaras semestra beigām viņi tādu atļauju nedos, ja vien…

—   Ja vien?

—   Netiksi sūtīts uzdevumā. Bet tā nu gan nemēdz notikt. Pēdējoreiz…

Viņa aprāvās. Man uzreiz bija skaidrs, ka pēdējoreiz nav izgājis diez ko labi.

—   Kad gulēju slims, — es ierunājos, — un tu mani baroji ar to…

—  Ambroziju.

—   Jā. Tu man prasīji kaut ko par vasaras saulgrie­žiem.

Anabetas pleci saspringa. — Tātad tev tiešām kaut kas ir zināms?