Zibens zaglis

Tā, stāvēdams pavisam viens ar lielo, zilpušķoto ķiveri galvā un milzīgo vairogu rokā, jutos kā pēdējais muļķis. Bronzas zobens, tāpat kā visi, kas bija izmēģināti līdz šim, šķita galīgi ncparocīgs. Ar ādu apvilktais roktu­ris plaukstā gūla smags kā boulinga bumba.

Man taču neviens neparko pa īstam neuzbruktu, vai ne? Proti, Olimpā noteikti pastāvēja kas tāds kā krimi­nālatbildība.

Tālu projām ieskanējās gliemežvāka taure. Mežā kāds kliedza un brēca, šķindēja metāls, gāja vaļā kautiņš. Man garām kā briedis aizlēkšoja zilpušķains sabiedrotais Apollons, pārlēca pāri strautam un nozuda ienaidnieka teritorijā.

Lieliski, es nospriedu. Man, kā parasti, visi prieki ies garām.

Tad padzirdēju kaut ko, no kā šermuļi nobira pār muguru: turpat netālu dobji ierūcās suns.

Instinktīvi aizslēpos aiz vairoga — kāds man lavījās

klāt.

Tad troksnis noklusa. Nomanīju, ka rūcējs atkāpjas.

Strauta viņa krasta tumsā ar joni sakustējās krūmi, un no tiem ar klaigām un brēku izlēca pieci Arēja karo­tāji.

— Sadot tam kverplim! — nobļāvās Klarisa.

Neglītās cūkas ačteles spīgoja sejsega spraugās. Viņa vēcināja pusotrmetrīgu šķēpu ar sarkani zvērojošu metāla atkarpi galā. Pārējiem bija tikai parastie bronzas zobeni, lai gan tas man omu nebūt neuzlaboja.

Arejieši metās pāri strautam. Nekādus palīgus tu­vumā nemanīju. Varēju mukt. Vai arī stāties pretim pusei Arēja namiņa iemītnieku.

Lūkoju pasprukt malā, lai izvairītos no pirmā cir­tiena, bet šie pretinieki jau nebija tik stulbi kā Mīno­taurs. Viņi mani ielenca, un Klarisa trieca man virsū šķēpu. Vairogs mazināja triecienspēku, taču visu miesu pārskrēja sāpīga kņudoņa. Mati man saslējās gaisā. Roka, kas turēja vairogu, nupat bija nejūtīga, un gaisā jautās sviluma smaka.

Elektrība. Tas stulbais šķēps bija elektrisks. Atkritu sēdus.

Vēl cits no arejiešiem man iebikstīja krūtīs zobena spalu, un es nogāzos garšļaukus.

Būtu varējuši mani sasist putrā, bet nebija vaļas — vajadzēja izsmieties pēc sirds patikas.

—   Nofrizē viņu, — ieteica Klarisa. — Pagrāb aiz matiem.

Pamanījos pielēkt kājās, pacēlu zobenu, bet Klarisa to, dzirkstelēm šķīstot, pasita sāņus. Tagad nejūtīgas bija abas rokas.

—   Ūja, — Klarisa nosmējās. — Man no šitā puiša bail. Pa īstam.

—  Karogs ir tur, — es viņai teicu. Gribēju, lai izklau­sās dusmīgi, bet laikam jau neizdevās.

—  Jā, jā, — viens no viņiem atsaucās. — Tikai mums galva sāp ne jau par karogu. Mums galva sāp par vienu džeku, kas mūsu namiņu pataisījis par apsmieklu.

—  Tur nu jums mani palīgos nemaz nevajag, — es atcirtu. Varbūt nebija pats gudrākais gājiens.

Veseli divi metās man virsū. Atmuguriski kāpos uz strauta pusi, lūkojot pacelt vairogu, bet Klarisa izrādījās žiglāka. Viņas šķēps ietriecās man tieši ribās. Nebūtu man mugurā krūšubruņas, pāri paliktu kebabs uz kociņa. Savukārt no elektrības trieciena gandrīz zobi iz­bira no mutes. Viens no viņas draugiem šķēla man pa roku ar zobenu, izcērtot pamatīgu robu.

—   Bez smagiem miesas bojājumiem! — es izspiedu pār lūpām.

—   Ui, — cirtējs atsaucās. — Nu jau laikam gan pa­likšu bez saldēdiena.

Viņš iegrūda mani strautā — ievēlos ūdenī, ka noplunkšķēja vien. Tie visi smējās, vēderu turēdami. Sa­pratu, ka, izsmējušies pēc sirds patikas, viņi mani no­beigs. Bet tad kaut kas notika. Odens it kā atmodināja manas maņas, un piepeši jutos kā izēdis turzu mammas dubultā espresso želejkonfekšu.

Klarisa ar savējiem iebrida strautā, lai tiktu man klāt, bet es pielēcu kājās, lai stātos viņiem pretim. Es zināju, kas darāms. Plakaniski bliezu zobenu tam pirma­jam pa galvu tā, ka notriecu bruņucepuri. Sitiens izdevās tik stiprs, ka, viņam saļimstot ūdenī, redzēju pretim novalbāmies acis.

Uzbrukumā nāca neglītene nr. 2 un neglītene nr. 3. Vienai iekrāvu ar vairogu pa seju, otrai ar zobenu no­šķēlu zirgastru pušķi. Abas naski vien atkāpās. Neglītenis nr. 4, pēc visa spriežot, uzbrukt īsti negribēja, taču Klarisa nāca man virsū kā mēris, šķēpa uzgalim sprikstīt sprikstījot. Sviesto šķēpu es iemiedzu starp vairoga me­tāla uzgali un zobenu un pārlauzu pušu kā nieka žaga­riņu.

—   Aā! — viņa iegaudojās. — Stulbais tāds! Preteklis! Līķu tārps!

Būtu jau kliegusi vēl nezin ko, bet es iebliezu viņai starp acīm ar zobena spalu, un Klarisa atstreipuļoja at­pakaļ uz strauta krastu.

Tad padzirdēju priekpilnus saucienus un ieraudzīju šurp, uz robežas pusi, joņojam Lūku ar augstu paceltu sarkanās komandas karogu rokā. Abos flangos joza divi no Hermeja puišiem, kas piesedza atkāpšanos, un aiz viņiem — daži no Apollona, kas atkāvās no Hēfaista bērniem. Arejieši slējās kājās, un Klarisa zem deguna nomurmināja neskaidru lāstu.

—   Viltība! — viņa iekliedzās. — Tā bija viltība.

Visi klunkurēja nopakaļ Lūkam, bet bija jau par