Zibens zaglis

—   Man nav naudas, — es viņam teicu.

Viņš izbrīnā sarāva uz augšu pieķepušu uzaci.

Gabem uz naudu bija asinssuņa oža, par ko jābrīnās, jo viņa paša smakai noteikti vajadzēja pārmākt itin visas citas.

—   No autoostas tu atbrauci ar taksi, — viņš norā­dīja. — Droši vien norēķinājies ar divdesmitnieku. Atli­kums — seši, septiņi zaļie. Tam, kas grib dzīvot zem šī jumta, jārēķinās, ka tas kaut ko izmaksā. Vai nav tiesa, Edij?

Edijs, kas bija mājas pārvaldnieks, uzmeta man gan­drīz vai līdzjūtīgu skatienu. — Liecies mierā, Gabe, — viņš teica, — sīkais tikko spēris kāju pār slieksni.

—   Vai es pareizi saku? — Gabe nerimās.

Edijs drūmi pievērsās sālsstandziņu bļodai. Abi pā­rējie džeki unisonā palaida purkšķi.

—  Labi, — teicu. Izgrābu no kabatas žūksni dolāru un nosviedu uz galda. — Kaut tu zaudētu!

—  Tava sekmju lapa ir klāt, gudreli! — viņš nosau­cās man pakaļ. — Es tavā vietā vis neslietu degunu gaisā!

Aizcirtu savas istabas durvis. Vispār tā nemaz nebija mana istaba. Kamēr dzīvojos pa skolu, Gabe to izman­toja kā savu "studiju". Tur viņš studēja labi ja vecus autožurnālus, taču ar labpatiku manas mantas sagrūda skapī, savus sabristos zābakus uzkrāva uz palodzes un centās, cik spēdams, lai te viss būtu piesūcies ar tā atbaidošā odekolona, cigāru un pārrūguša alus dvaku.

Nosviedu koferi uz gultas. Nekur nav tik labi kā mājās.

Gabes smirdoņa bija gandrīz vai briesmīgāka par to murgu ar misis Dodsu un šņakstu, ar kādu vecā augļu pārdevēja pārgrieza pavedienu.

Kolīdz to iedomājos, ceļgalos iemetās trīce. Atcerē­jos Grovera panisko skatienu — kā viņš lika nosolīties, ka bez viņa mājās nebraukšu. Piepeši sametās salti. Saju­tos tā, it kā kāds — kaut kas — tieši šobrīd man nāktu pakaļ, jau klumzātu augšup pa kāpnēm, rokām pama­zām izstiepjoties garās, nagainās ķetnās.

Tad padzirdēju mammas balsi. — Persij?

Istabas durvis pavērās, un visas manas bailes pagaisa kā nebijušas.

Mamma prot manī iedvest prieku — pietiek ar to vien, ka viņa ienāk istabā. Gaismā acis viņai mirdz un lais­tās visās varavīksnes krāsās. Smaids tik silts kā vilnas sega. Garajos, brūnajos matos ir pāris sirmu pavedienu, bet man viņa nekad nav šķitusi veca. Kad mamma mani uz­lūko, ir tā, it kā manī viņa redzētu visu labo, no sliktā neko. Ne reizi neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi vai kādam sakām kādu nelaipnu vārdu — pat ne man vai Gabem.

— Persij, Persij! — Viņa mani cieši apskāva. — Ne­ticu savām acīm. Kopš Ziemassvētkiem esi paaudzies!

Mammas sarkanbaltzilais konfekšu veikala darba ģērbs smaržoja pēc visa, kas pasaulē ir pats labākais: pēc šokolādes, lakricas un visa kā cita, ko viņa tirgoja Cen­trālajā dzelzceļa stacijā. Man viņa bija pagādājusi lielu turzu ar "bezmaksas paraudziņiem" — tā bija allaž, kad pārrados mājās.

Abi atsēdāmies uz gultas malas. Kamēr makarēju laukā skābenos zileņu kabeļus, viņa, bužinādama man matus, pieprasīja, lai stāstu laukā visu, ko neesmu uz­rakstījis vēstulēs. Ziņu, ka esmu izmests no skolas, mamma nepieminēja. Izskatījās, ka par to viņa nemaz nebēdā. Bet kā klājies man? Vai viņas puikucim gājis labi?

Atteicu, lai nespiež taču mani nost, liekas mierā un tā, bet paklusām atzīšos, ka man tiešām, tiešām bija prieks ar mammu redzēties.

Gabe no otras istabas pakliedza: — Eu, Sallij! Sasau­tēsi pupas, ja?

Nošņirkstināju zobus.

Mana mamma ir jaukākā visā pasaulē. Viņa būtu pelnījusi vīru miljonāru, nevis tādu ķēmu kā Gabe.

Mammas labad pūlējos stāstu par pēdējām dienām Jensija skolā piepušķot gaišāku. Teicu, ka to izslēgšanu nemaz tik ļoti nepārdzīvoju. Ka šoreiz tomēr esmu no­turējies gandrīz veselu gadu. Ka esmu ticis pie jauniem draugiem. Ka latīņu valodā man veicies tīri labi. Un, taisnību sakot, ar skandalēšanos arī nav bijis tik traki, kā direktors raksta. Ka Jensija specskolā man paticis. Tie­šām. Aizvadīto gadu iztēloju tik krāšņu, ka teju pats tam noticēju. Kad iedomājos Groveru un misteru Bruneru, pat kamols sakāpa kaklā. Ij Nensija Bobofita pēkšņi vairs nelikās tik ļauna.

Līdz tai ekskursijai uz muzeju…

— Kas bija? — mamma noprasīja un, lūkojot izdibi­nāt visus noslēpumus, ieskatījās man acīs tik dziļi, ka iekutējās sirdsapziņa. — Tevi kaut kas sabiedēja?

—  Nē, mammu.

Meli pašam koda kaulā. Gribējās izstāstīt par misis Dodsu un trim vecajām kundzītēm ar to pavedienu, bet spriedu, ka tas izklausīsies dumji.

Mamma savilka lūpas. Noprata, ka es kaut ko no­klusēju, tomēr netincināja.

—  Esmu tev pagādājusi pārsteigumu, — viņa sacīja.

—   Brauksim uz jūrmalu.

Man iepletās acis. — Uz Montoku?

—  Trīs naktis — tajā pašā mājiņā.

—  Kad?

Viņa pasmaidīja. — Kolīdz būšu pārģērbusies.

Neticēju savām ausīm. Mēs ar mammu Montokā nebijām ciemojušies veselas divas vasaras, jo Gabe aiz­bildinājās, ka trūkstot naudas.

Gabe parādījās durvīs un noburkšķēja: — Pupu sau­tējumu, Sallij! Nedzirdēji, ko teicu?

Gribējās viņu iekaustīt, bet, saskatījies ar mammu, sapratu, ka viņa man piedāvā darījumu: vēl mazu laiciņu pret Gabi izturēties jauki. Līdz brīdim, kad viņa būs ga­tava laisties uz Montoku. Tad mēs tiksim no šejienes projām.