Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira apsēdās, Panteleimons tupēja viņai uz pleca, un meitene drēbēs sataustīja aletiometru.

Tas noteikti ir pamatīgi apskādēts, Pan, viņa nočukstēja. Es ceru, ka tas joprojām darbojas.

Panteleimons nolaidās viņai uz rokas un spīdēja, kamēr Lira sakoncentrējās. No vienas puses, tas bija vareni, ka, atrodoties tādās briesmās, viņa spēja iegrimt aletiometra nolasīšanai vajadzīgajā miera stāvoklī; tomēr, no otras puses, instruments jau bija kļuvis par daļu no viņas, tāpēc vissarežģītākie jautājumi sadalījās pa vajadzīgajiem sim­boliem tikpat dabiski, kā meitenes muskuļi kustināja locekļus: viņai tikpat kā nebija par tiem jādomā.

Lira pagrieza un izdomaja jautajumu: "Kur ir Joreks?"

Atbilde nāca tūlīt: "Pēc avārijas viņu ar balonu aiz­nesa vienas dienas lidojuma attālumā no šejienes, bet viņš steidzas šurp."

"Un Rodžers?"

"Ir kopā ar Joreku."

"Ko Joreks darīs?"

"Viņš ir nodomājis ielauzties pilī un atbrīvot tevi, lai ko tas arī prasītu."

Lira nolika aletiometru, vēl satrauktāka nekā pirms tam.

-   Viņi taču viņam to neļaus, vai ne? meitene vai­cāja. Viņu ir pārāk daudz. Kaut es būtu ragana, Pan, tad tu varētu aizlidot, atrast viņu, sazināties, un tā mēs varētu izstrādāt piemērotu plānu.

Te pēkšņi viņa pārbijās līdz nāvei.

Pāris pēdu tālāk tumsā atskanēja vīrieša balss: Kas tu esi?

Lira šausmās iekliedzās un pielēca kājās. Pantelei­mons acumirklī spiegdams kļuva par sikspārni un lidi­nājās Lirai apkārt, bet meitene piespiedās pie sienas.

-   Ei? Ei? vīrs atkal teica. Kas tur ir? Runā! Runā!

-   Kļūsti atkal par jāņtārpiņu, Pan, viņa drebot teica. Bet neej pārāk tuvu.

Mirguļojošais, spožais gaismas punkts pa gaisu aizdejoja līdz runātājam un riņķoja ap tā galvu. Izrādās, tā nemaz nebija lupatu kaudze, bet gan pie sienas pie­ķēdēts vīrs ar pelēku bārdu un izspūrušiem matiem līdz pleciem, viņa acīs atspīdēja Panteleimona izsta­rotā gaisma. Vīra dēmons saguruša izskata čūska gulēja viņam klēpī, snaikstīdama mēli uz Pantelei­monu, kad tas lidinājās garām.

-   Kā tevi sauc? Lira jautāja.

-   Džotams Santelija, viņš atbildēja. Esmu Glosteras Universitātes Kosmoloģijas Goda profesors. Kas tu esi?

-   Lira Belakva. Kāpēc viņi tevi te ieslodzījuši?

—Aiz ļaunuma un skaudības… No kurienes tu esi, ko?

-   No Džordanas koledžas, viņa atbildēja.

-   Ko? No Oksfordas?

-   Jā.

-   Vai tas nelietis Trelonijs tur vēl strādā, ko?

-   Palmeras profesors? Jā, viņa atbildēja.

-    Strādā gan, ak Dievs! Ko? Viņu jau sen vajadzēja laist pensijā. Divkosīgais plaģiators. Šitais ģeķis!

Lira nomurmināja kaut ko neitrālu.

-   Vai viņš jau publicēja savu darbu par gamma staru fotoniem? profesors jautāja, pieliecies Lirai tuvāk.

Meitene atkāpās.

-   Es nezinu, viņa atbildēja, tad pēc paraduma sāka domāt. Nē, viņa turpināja. Tagad atceros. Viņš teica, ka vajag vēl pārbaudīt kādus skaitļus. Un… viņš teica, ka grasās rakstīt arī kaut ko par Putekļiem. Tas ir viss.

-     Nelietis! Zaglis! Maita! Viltnieks! vecais vīrs klaigāja un trīcēja tik stipri, ka Lira sāka baidīties, vai viņam nav lēkme. Viņa dēmons apātiski noslīdēja no profesora klēpja, kad tas sāka dauzīt sevi ar dūrēm. Viņam pa muti tecēja siekalas.

-    Jā, Lira teica. Man vienmēr likās, ka viņš ir zaglis. Un viltnieks arī.

Tas, ka viņa kamerā negaidīti bija uzradusies šī mazā, noplukuši meitenīte, kas pazina tieši to cilvēku, ar kuru viņš bija apsēsts, bija dīvaini, bet Goda profe­sors par to pat neiedomājās. Nabaga vecais vīrs bija traks, un tur nav ko brīnīties, bet no viņa varēja iegūt kādu nebūt informāciju, kas Lirai varētu noderēt.

Meitene uzmanīgi apsēdās viņam tuvāk ne tik tuvu, lai virs varētu viņai pieskarties, bet pietiekami tuvu, lai Panteleimona gaismiņā varētu viņu skaidri saskatīt.

-   Profesors Trelonijs vienmēr mēdza lielīties, Lira stāstīja, ka viņš ļoti labi pazīstot lāču karali…

-    Lielīties? Ko? Ko? Tieši tā lielīties! Viņš nav nekas cits kā āksts! Blēdis! Viņš pats neko nav atklājis! Viss ir nozagts no gudrākiem vīriem!

-    Jā, tas tiesa, — Lira sirsnīgi piekrita. Un, kad viņš pats mēģina kaut ko izgudrot, nekas nesanāk.

-   Jā! Jā! Tieši tā! Viņam nav talanta, nav izdomas, blēdis no galvas līdz kājām!

-    Nu, piemēram, Lira teica, varu derēt, ka jūs par lāčiem zināt vairāk nekā viņš.

-   Lāči, vecais vīrs noteica, ha! Es par viņiem va­rētu uzrakstīt traktātu! Tāpēc jau viņi arī aizbāza man muti.

-   Kāpēc tā?

-   Es pārāk daudz par viņiem zinu, un viņi neuzdro­šinās mani nogalināt. Viņi neuzdrošinās, lai kā arī to gribētu. Saproti, es to zinu. Man ir draugi. Jā! Ietek­mīgi draugi.

-   Jā, — Lira teica. — Un, varu derēt, jūs būtu brīniš­ķīgs skolotājs, viņa turpināja. Ar tādām zināšanām un tādu pieredzi.

Pat vīra aptumšotajā prātā vēl pazibēja saprāta druskas, un viņš uzmeta Lirai asu skatienu, it kā teik­tajā varētu būt saklausījis sarkasmu. Bet meitenei visu mūžu bija bijusi darīšana ar aizdomīgiem un savādiem zinātniekiem, tāpēc viņa lūkojās pretī ar tik atklātu apbrīnu, ka profesors nomierinājās.