Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tikai tad, kad Lira bija atvadījusies no dažiem kal­potājiem, kas bija uzcēlušies, un no Lonsdeilas kun­dzes, viņa atcerējās Rodžeru. Nu meitene jutās vainīga, ka nav domājusi par savu draugu, kopš satika Koul­teres kundzi. Cik ātri viss bija noticis!

Un tagad Lira bija ceļā uz Londonu sēdēja cepelīnā pie loga, tik tiešām, un Panteleimona mazās sermuliņa ķepas mīcījās pa viņas klēpi, kamēr ar priekšķepām dēmons bija atspiedies pret logu un lūkojās ārā. Lirai blakus sēdēja Koulteres kundze un kārtoja kaut kādus papīrus, bet drīz vien nolika tos un ierunājās. Viņa tik interesanti stāstīja! Lira bija apmāta; šoreiz ne ar ziemeļiem, bet ar Londonu, tās restorāniem un balles zālēm, saviesīgajiem vakariem vēstniecībās vai minis­trijās, intrigām starp Vaitholu un Vestminsteru. Dzir­dētais Liru saistīja gandrīz vēl vairāk nekā ainavas, kas mainījās aiz gaisakuģa loga. Likās, ka visu Koul­teres kundzes stāstīto apņem pieaugušo dzīves smarža, kaut kas satraucošs un tajā pašā laikā kārdinošs, tas bija burvīga valdzinājuma aromāts.

Nolaišanās Folksšolgārdenā, brauciens ar laivu pār platās upes brūnajiem ūdeņiem, milzīgs savrupmāju kvartāls krastmalā, kur korpulents šveicars (no tiem, kam ir atzinības raksti) salutēja Koulteres kundzei, bet Lirai piemiedza ar aci. Meitene gan izlikās, ka viņu ne­redz…

Un tad dzīvoklis…

Lira spēja vienīgi noelsties.

Savā īsajā mūžiņā viņa bija redzējusi daudz skaistu­ma, bet tā bija Džordanas koledžas greznība, Oksfor­das greznība varena, pamatīga, vīrišķīga. Džordanas koledžā bija daudz krāšņuma, bet tur nebija nekā jauka. Koulteres kundzes dzīvoklī viss bija jauks. Tas bija gaismas pilns, jo plašie logi izgāja uz dienvidiem un sienas bija klātas ar gaumīgām, balti zeltstrīpotām tapetēm. Pievilcīgas gleznas zelta rāmjos, antīks spo­gulis, īpatnēji sienas svečturi ar gāzes spuldzītēm, kas meta krokainas ēnas; cakaini spilveni, puķaini lambrekeni pār aizkaru stangām un maigs, zaļš tepiķis ar lapu rakstu uz grīdas. Liras nevainīgajam skatam likās, ka pilnīgi uz visām virsmām atrodas mazas, jau­kas porcelāna kārbiņas, ganu un klauniņu figūriņas.

Koulteres kundze smaidīja par viņas jūsmu.

Jā, Lira, — viņa teica, šeit tev ir tik daudz, ko redzēt! Novelc mēteli, un es tevi aizvedīšu uz vannas istabu. Tu varēsi nomazgāties, tad paēdīsim pusdienas un iesim iepirkties.

Vannas istaba bija vēl viens brīnums. Lira bija radusi mazgāties ar asajām, dzeltenajām ziepēm iesprēgājušā vannā, kur no krāna gāzās labākajā gadī­jumā silts ūdens, kas bieži bija rūsains. Bet šeit ūdens bija karsts, ziepes maigi rozā un smaržīgas, dvieļi biezi un mīksti kā mākoņi. Ap tonētā spoguļa malu mirdzēja mazas, rožainas gaismiņas, tā ka Lirai, tajā ieskatoties, pretī vērās maigi izgaismots tēls, kas nemaz nelīdzinājās tai Lirai, ko viņa pazina.

Panteleimons, kas imitēja Koulteres kundzes dē­mona formu, bija saritinājies uz vannas malas un šķo­bījās uz viņu. Lira iegrūda to ziepjainajā ūdenī un pēk­šņi atcerējās aletiometru mēteļa kabatā. Mēteli viņa bija atstājusi uz krēsla otrā istabā. Viņa taču bija solī­jusi direktoram, ka noslēps to no Koulteres kundzes.

Ak, tas nu gan bija savādi. Koulteres kundze taču bija tik laipna un gudra, kamēr direktoru Lira bija redzējusi mēģinām noindēt tēvoci Ezrielu. Kuru no viņiem meitene cienīja vairāk?

Lira steidzīgi noberzās dvielī un steidzās atpakaļ uz viesistabu, kur atradās viņas mētelis. Neviens to, pro­tams, nebija aizticis.

-   Gatava? Koulteres kundze jautāja. Domāju, ka mēs dosimies uz Karalisko Arktikas institūtu pus­dienās. Esmu viena no nedaudzajām sieviešu kārtas lo­ceklēm, tāpēc arī man ir tiesības izmantot visas pie­šķirtās priekšrocības.

Pēc divdesmit minūšu gājiena viņas nonāca pie lie­las ēkas ar akmens fasādi. Tur apsēdās plašā ēdam­istabā ar balti klātiem galdiem un mirdzošiem sudraba galda piederumiem, ēda teļa aknas un bekonu.

-   Teļa aknas ir labas, Koulteres kundze viņai teica, arī roņa aknas, bet, ja runājam par ēšanu Arktikā, nedrīkst ēst lāča aknas. Tajās ir tāds indes daudzums, ka paris minušu laika tu būsi pagalam.

Ēdot Koulteres kundze norādīja uz dažiem ēdējiem pie citiem galdiņiem.

-   Vai tu redzi to veco kungu ar sarkano kaklasaiti? Tas ir pulkvedis Kārbons. Viņš veica pirmo lidojumu ar gaisa balonu pāri Ziemeļpolam. Un tas garais vīrs pie loga, kas tikko piecēlās, ir doktors Lauztā Bulta.

-   Vai viņš ir skrēlings?

-    Jā. Viņš bija tas, kurš sastādīja Lielā Ziemeļu Ledus okeāna straumju kartes.

Lira lūkojās uz visiem šiem diženajiem vīriem ar ziņkāri un apbrīnu. Viņi bija mācīti vīri, par to nebija šaubu, bet viņi bija arī pētnieki. Doktors Lauztā Bulta zinātu par indīgajām lāča aknām; diez vai Džordanas koledžas bibliotekārs to zināja.