Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Viņa nepabeidza teikumu, jo Koulteres kundzes dē­mons, uzbozis savu zeltaino spalvu ērkuli, pielēca no dīvāna un nogrūda Panteleimonu uz paklāja, pirms viņš paguva sakustēties. Lira iekliedzās šausmās, pēc tam vēlreiz bailēs un sāpēs, jo Panteleimons locījās uz priekšu un atpakaļ, spiegdams un ņurdēdams, ne­spēdams atbrīvoties no zeltainā pērtiķa tvēriena. Tikai dažas sekundes, un mērkaķis bija viņu pieveicis: ar savu spēcīgo, melno ķetnu sagrābis Liras dēmonu aiz rīkles un ar pakaļkājām aptvēris seska apakšējos lo­cekļus, viņš satvēra Panteleimona ausi otrā ķetnā un rāva to tā, it kā vēlētos noplēst. Tomēr nejau nikni, bet ar tādu aukstu, dīvainu spēku, ka bija šaušalīgi skatī­ties un vēl briesmīgāk to sajust.

Lira šausmās ieelsojās.

-   Nevajag! Lūdzu! Beidziet mūs mocīt!

Koulteres kundze pacēla skatienu no ziedu vāzes.

-   Tad dari, kā es tev teicu, Koulteres kundze sacīja.

-   Es klausīšu!

Zeltainais pērtiķis atkāpās no Panteleimona, it kā pēkšņi būtu zaudējis interesi. Panteleimons tūlīt pat pielidoja pie Liras, un viņa piekļāva to klāt, lai noskūp­stītu un samīļotu.

-   Un tūlīt, Lira, — teica Koulteres kundze.

Lira strauji apgriezās un iemetās savā istabā, bet, tikko kā viņa bija aiz sevis aizcirtusi durvis, tās atkal atvērās. Tur, tikai kādus pāris soļus no viņas, stāvēja Koulteres kundze.

-   Lira, ja tu turpināsi tik rupji un prasti uzvesties, mēs sastrīdēsimies, un es šai strīdā gūšu virsroku. Tūlīt liec nost to somu. Un beidz tik neglīti raukt pieri. Lai es vairs nekad nedzirdētu, ka tu tā cērt durvis. Pēc pāris mi­nūtēm ieradīsies viesi, un tev viņi jāsagaida pieklājīgi, jābūt mīļai, laipnai, jaukai, uzmanīgai un visādi atsaucī­gai. To es jo īpaši no tevis gaidu. Vai tu saprati, Lira?

-   Jā, Koulteres kundze.

-   Tad noskūpsti mani.

Sieviete mazliet noliecās un pagrieza vaigu. Lirai bija jāpastiepjas uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu to. Meitene sajuta tā maigumu, kā arī mulsinošo Koul­teres kundzes smaržu — it kā jauku, bet tomēr metā­liski vēsu. Meitene novērsās un nolika plecu somu uz galdiņa, tad sekoja sievietei pakaļ uz viesistabu.

-    Kā tev patīk šie ziedi, dārgā? Koulteres kundze jautāja tik maigi, it kā nekāda starpgadījuma nebūtu bijis. Izvēloties rozes, protams, nevar kļūdīties, bet laba daudz nevajag. Vai izpalīgi ir atnesuši pietiekami daudz ledus? Esi tik mīļa un aizej pajautā. Nevaru ciest sasilušus dzērienus…

Lira atklāja, ka nav nemaz tik grūti izlikties viegl­prātīgai un valdzinošai, lai gan nevienu mirkli viņa ne­spēja nesajust Panteleimona riebumu un naidu pret zeltspalvaino pērtiķi. Visbeidzot iezvanījās durvju zvans, un drīz vien telpa pildījās ar moderni ģērbtām dāmām un izskatīgiem vai cienījamiem kungiem. Lira slīdēja gar viesiem, piedāvādama kanapē maizītes vai dāvādama jaukus smaidus, un pieklājīgi atbildēja uz viņu jautājumiem. Meitene jutās kā visu mīļots mājdzīvnieciņš, un brīdī, kad viņai ienāca prātā šī doma, Panteleimons izplēta savus zeltainos žubītes veidola spārnus un skaļi iečiepstējās.

Viņa prieka izpausmē sajutusi apstiprinājumu sa­vām domām, meitene nedaudz nomierinājās.

-    Un kurā skolā tu mācies, dārgā? jautāja kāda vecāka dāma, nopētot Liru caur lorneti.

-   Es neeju skolā, Lira viņai atbildēja.

-   Vai patiesi? Es domāju, ka tava māte tevi sūta tajā skolā, kur viņa pati mācījās. Ļoti laba skola…

Lira apjuka, līdz saprata, ko vecā kundze ir domājusi.

-Ak! Koulteres kundze nav mana māte! Es tikai šeit viņai palīdzu. Esmu viņas personīgā asistente, mei­tene svarīgi noteica.

-   Skaidrs. Un kādu ļaužu tu esi?

Pirms atbildēt, Lira atkal nesaprata, ko no viņas grib dzirdēt.

-   Viņi bija grāfs un grāfiene, meitene atteica. Abi gāja bojā gaisa katastrofā ziemeļos.

-   Kurā grāfistē?

-   Belakvas. Viņš bija lorda Ezriela brālis.

Vecās dāmas dēmons, spilgti sarkans makao papa­gailis, kā dusmodamies mīņājās no vienas kājas uz otru. Kundze izbrīnījusies sarauca pieri, bet Lira viņai jauki uzsmaidīja un devās prom.

Viņa patlaban gāja gar kādu vīriešu bariņu pie lielā dīvāna, kura vidū bija arī jauna sieviete, kad izdzirdē­ja vārdu Putekli. Nu jau viņa publiku bija iepazinusi pietiekami labi, lai saprastu, kad vīrieši un sievietes flirtē. Meitene vēroja šo procesu ar interesi, lai gan viņas uzmanību vairāk piesaistīja dzirdētais vārds Pu­tekli, tāpēc viņa ieklausījās. Likās, ka vīrieši ir mācīb­spēki, un no tā, kā jaunā sieviete viņus iztaujāja, Lira nosprieda, ka tā laikam ir studente.

-    Tās atklāja kāds maskavietis apklusiniet mani, ja jūs to jau zināt, teica kāds pusmūža vīrs sievietei, kas ar cieņu viņā lūkojās, — vārdā Rusakovs, un tāpēc tās sauc par Rusakova daļiņām. Šīm elementārdaļi­ņām nav nekādas mijiedarbības ar kādām citām, tās ir ļoti grūti konstatēt, bet visdīvainākais — tās, liekas, pievelk cilvēki.

-   Vai patiesi? jaunā sieviete iepleta acis.