Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Nevaru atrast nozīmi… Es redzu, ko tā vēstī, bet laikam pareizi nesaprotu. Pēc manām domām, zibens ir dusmas, bet bērns… Domāju, ka tā esmu es… Man gandrīz jau bija rokā ķirzakas simbola nozīme, bet jūs ierunājāties, Ferder Korēm, un es to pazaudēju. Re­dzat, rādītājs atkal kļūst haotisks.

-   Jā, redzu. Piedod, Lira. Vai neesi nogurusi? Varbūt beigsim?

-   Nē, neesmu, meitene teica, bet viņas vaigi dega un acis mirdzēja. Viss liecināja par to, ka viņa ir visaugstākaja pakāpē satraukta un saspringta un to vēl ļaunāku vērta ilgā piespiedu uzturēšanās smacīgajā kajītē.

Ferders Korems palūkojās ārā pa logu. Bija jau gan­drīz tumšs, un viņi peldēja pa plašu iekšzemes šaurumu, tuvodamies krastam. Plaša, gluda brūna ūdens strēle zem drūmām debesim, tālumā kokogļu spirta noliktava, ko ietvēra sarūsējušu cauruļu zirnekļtikls, spirta pār­strādes rūpnīca, no kuras biezi dumu vāli negribīgi cēlās mākoņos.

-   Kur mēs esam? Lira jautāja. Vai varu mazliet iziet ārā, Ferder Korēm?

-    Tie ir Kolbijas ūdeņi, viņš atbildēja. Kolbijas upes grīva. Kad nonāksim pilsētā, mēs pietauvosimies pie Dūmu tirdziņa un kājām dosimies uz doku. Tur būsim pēc kādas stundas vai divām…

Bet kļuva jau tumšs, un plašajā, vientulīgajā ūdens klajumā vienīgā kustība bija tikai viņu laivas slīdē­šana, kā arī attālās ogļu baržas tuvošanās spirta rūp­nīcai; Lira izskatījās tik nogurusi un uztraukta, viņa bija sēdējusi iekšā tik ilgi, ka Ferders Korems teica:

-    Nu, man liekas, ka nekas nenotiks, ja tu uz dažām minūtēm iziesi ārā paelpot gaisu. Par svaigu gan to nevar saukt; svaigs tas ir tikai tad, kad vējš pūš no jūras, bet tu vari pasēdēt augšā uz klāja un palūkoties apkārt, kamēr mēs vēl neesam pārāk tuvu.

Lira pielēca kājās, un Panteleimons tūliņ pārvērtās par kaiju, gatavs izplest spārnus brīvē. Ārā bija vēsi, un, lai gan Lira bija kārtīgi satuntulējusies, viņa dre­bēja no aukstuma. Turpretī Panteleimons ar skaļu prieka saucienu uzlidoja gaisā un riņķoja ap laivu, te paceldamies, te atkal strauji mezdamies lejup. Lira līk­smoja kopā ar viņu, izbaudīdama visu to pašu, un do­mās centās savu dēmonu provocēt, lai tas izsauc uz sa­censībām stūrmaņa dēmonu vecu kraukli. Bet putns ignorēja viņu, slinki sēdēdams uz stūresrata blakus savam saimniekam. Brūnajā ūdens klaidā nebija dzīvības, vienīgi ritmiskais dzinēja troksnis un klusas ūdens čalas zem laivas priekšgala pārtrauca klusumu. Mākoņi bija zemu, taču lietu nesolīja; gaiss zem tiem bija dūmu pievildzis. Vienīgi Panteleimona žilbinošais lidojums ienesa dzīvību un prieku.

Kad viņš atkal pacēlās gaisā no zemā kritiena, izplē­tis baltos spārnus uz pelēkā fona, viņā ietriecās kaut kas melns. Panteleimons krita uz sāniem, satriekts no pēkšņajām sāpēm, un arī Lira iekliedzās, asi tās sajuz­dama. Pirmajam mazajam melnumam sekoja vēl viens; tie kustējās ne kā putni, bet kā lidojošas vaboles, smagi un noteiktā virzienā, turklāt vēl dūkdami.

Panteleimons krita, cenzdamies aizgriezties un no­kļūt laivā pie izmisušās Liras, bet melnie punkti turpi­nāja triekties viņā rūkdami, dūkdami un nikni.

Lira gandrīz vai juka prātā Panteleimona un savu baiļu dēļ, bet tad kaut kas pazibēja viņai garām un uzlidoja gaisā.

Tas bija stūrmaņa dēmons; lai cik neveikls un smag­nējs tas izskatījās, kraukļa lidojums bija varens un ātrs. Galva Lirai grozījās uz visām pusēm — melnie spārni noplivinājās, baltie nodrebēja un mazais, mel­nais radījums nokrita uz darvotā kajītes jumta mei­tenei pie kājām, bet Panteleimons nolaidās uz viņas izstieptās rokas.

Pirms Lira sāka to žēlot, Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un metās virsū radījumam, nogrūzdams to no jumta malas, kur tas bija uzrāpies paglābties. Panteleimons turēja to cieši savos nagos un palūkojās tumšajās debesīs, kur, melnos spārnus vēzēdams, krauklis meta lokus augstāk un augstāk, dzīdamies pakaļ otram radījumam.

Tad putns veikli laidās atpakaļ un kaut ko noķērca stūrmanim, kurš atteica: Tas ir prom. Nu tik nepa­laid to otro… Še… Viņš izkratīja alus paliekas no skārda krūzes, no kuras bija dzēris, un pameta to Lirai.

Meitene tūlīt pat to uzlika virsū savādajai būtnei, kas tur iekšā dūca un mētājās kā maza mašīnīte.

-   Turi to un nelaid vaļā, teica Ferders Korems viņai aiz muguras, tad noslīga uz ceļiem un pabāza zem krūzes kartona gabalu.

-   Kas tas ir, Ferder Korēm? Lira trīcēdama jautāja.

-   Iesim iekšā un apskatīsimies. Ņem uzmanīgi, Lira. Turi stingri.

Garāmejot meitene palūkojās uz stūrmaņa dēmonu, vēlēdamās tam pateikties, bet putna vecās acis bija aizvērtas. Tā vietā viņa pateica paldies stūrmanim.

-   Tev vajadzēja palikt iekšā, viņš tikai noteica.

Lira ienesa krūzi kajītē, kur Ferders Korems bija

sameklējis alus glāzi. Viņš palika to zem krūzes, tad apgrieza uz augšu, izvilka kartonu, kas bija starpā, un radījums iekrita glāzē. Vīrs pacēla glāzi, lai labāk va­rētu saskatīt mazo, nikno būtni.