Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tas bija tur atpūtas telpā. Mācībspēki klausījās lordā Ezrielā. Tas bija Palmeras profesors, kas bija pieminējis Jofuru Raknisonu. Viņš bija lietojis vārdu panserbjorns, Lira tādu nezināja, un viņa nezināja ari, ka Jofurs Raknisons ir lācis; bet ko viņš toreiz teica? Ka Svalbāras karalis ir iedomīgs un viņam iespējams pieglaimoties. Tur tika vēl kaut kas teikts ja vien viņa spētu atcerēties -, bet pa šo laiku tik daudz kas bija noticis…

-    Ja tavs tēvs ir ieslodzīts Svalbāras cietoksnī, Joreks Bērnisons teica, viņš no turienes neizglābsies. Koku, lai izgatavotu laivu, tur nav. Tomēr, ja lords Ezriels ir augstdzimušais, pret viņu izturēsies labi. Viņam iedos māju, kur dzīvot, kalpotāju, ēdienu un kurināmo.

-   Vai lāčus nevar uzpirkt? -Nē.

-   Tad varbūt apmānīt?

Viņš beidza grauzt un uzmeta meitenei ciešu ska­tienu. Tad teica: Tu nekad nepiemānīsi bruņotu lāci. Tu redzēji manas bruņas; tagad aplūko manus ieročus.

Joreks nometa gaļu un izstiepa savas ķetnas, pa­griezdams ķepas uz augšu, lai viņa varētu tās apskatīt. To āda bija klāta ar biezu ragvielas slāni, un katrs nags bija vismaz tik garš kā Liras roka un tik ass kā nazis. Viņš ļāva pārsteigtajai Lirai tiem pārbraukt ar roku.

-  Ar vienu sitienu roņa galvaskauss būs pušu, lācis teica. Vai arī cilvēka mugura, vai būs norauts locek­lis. Un es varu arī kost. Ja tu mani toreiz Trollezundē nebūtu apturējusi, es būtu nokodis tam vīram galvu kā ogu. Labi, pietiks par spēku. Tagad par apmānīšanu. Tu nevari apmānīt lāci. Gribi pierādījumus? Paņem koku un papaukosimies.

Dedzīgi vēlēdamās pamēģināt, meitene nolauza apsnigušam krūmam zaru, noplēsa visus sānu zariņus un pavicināja to kā rapieri. Joreks Bērnisons apsēdās kā cilvēks un, uzlicis priekšējās ķepas uz ceļiem, gai­dīja. Meitene nostājās viņa priekšā, bet viņai negri­bējās lāci bakstīt, tik miermīlīgs viņš izskatījās. Tāpēc Lira vienkārši pavicināja stibu gaisā, veica izklupienus pa labi un pa kreisi, uz viņu vispār nemērķēdama. Lācis nekustējās. Meitene atkārtoja šīs kustības vairā­kas reizes, bet lācis neizkustējās ne par collu.

Visbeidzot Lira nolēma veikt dūrienu, ne stipru, bet tikai pieskarties ar vicu viņa vēderam. Viņš momentā izstiepa ķepu un atsita nuju.

Pārsteigta viņa mēģināja vēlreiz, bet rezultāts bija tāds pats. Lāča reakcija bija daudz ātrāka. Tad meitene mēģināja durt viņam no visa spēka, veicot paukošanas izklupienus, bet nevienu reizi nespēja skart tā ķer­meni. Likās, ka lācis paredz viņas kustības, un, kad meitene mērķēja uz dzīvnieka galvu, lielā ķepa veikli atvairija sitienu, bet, kad viņa veica māņu izklupienu, viņš vispār nepakustējās.

Lira iegāja azartā un metās niknā uzbrukumā, grūda, dūra, vicināja stibu, bet lāča ķepas ikreiz to at­vairīja. Tās bija visur, vienmēr paspēdamas laikā atvai­rīt sitienu vai nobloķēt izklupienu.

Visbeidzot Lirai kļuva baisi un viņa apstājās. Biezajā kažokā meitene bija sasvidusi, bez elpas, bez spēka, bet lācis joprojām mierīgi sēdēja. Ja ari viņai būtu bijis īsts rapieris ar asu galu, viņam nebūtu ne skrambiņas.

Varu derēt, ka tu spēj noķert lodes, viņa teica un aizmeta stibu. Kā tu tā vari?

-   Es neesmu cilvēks, Joreks atbildēja. Tāpēc jau lāci nekad nevar apmānīt. Mēs jūtam viltību un krāp­šanu tāpat kā savas rokas vai kājas. Mēs visu sajūtam tā, kā cilvēki vairs nespēj. Bet tu jau to zini tu proti lasīt simbolus.

-   Bet tas ir pavisam kas cits, vai ne? Lira jautāja. Tagad lācis viņu uztrauca vairāk nekā tad, kad bija dusmīgs.

-    Tas ir tas pats, viņš atbildēja. Pieaugušie to neprot nolasīt, cik zinu. Kāds esmu pret cilvēku kārtas cīnītājiem, tāda tu ar savu simbolu rādītāju pret pieaugušajiem.

-   Jā, laikam gan, viņa teica šaubīdamās un svār­stīdamās. Vai tas nozīmē, ka tad, kad būšu pieaugusi, es vairs to nevarēšu?

-   Kas to lai zina? Es nekad neesmu redzējis simbolu rādītāju, nedz arī kādu, kas prastu to lasīt. Varbūt tu esi citāda nekā pārējie.

Viņš atkal nometās uz visām četrām un devās ēst savu gaļas gabalu. Lira bija atpogājusi kažoku, bet tagad aukstais vējš vilka cauri, un bija vien tas atkal jātaisa ciet. Vispār jau šī epizode viņai lika daudz ko pārdomāt. Meitenei ļoti gribējās tūlīt pat pakon­sultēties ar aletiometru, bet bija pārāk auksts, turklāt viņu jau sauca, jo bija laiks doties tālāk. Lira paņēma skārda kārbas, ko Joreks Bērnisons bija izgatavojis, tukšo ielika atpakaļ Ferdera Korema mantu maisā, bet īsto bundžu ar žūžojošo spiegu kopā ar aletiometru iebāza savā jostas somiņā. Viņa bija priecīga, ka var atkal doties tālāk.

Grupas līderi bija vienojušies ar Lī Skorsbiju, ka nākamajā apstāšanās vietā viņš piepūtīs savu balonu un veiks novērošanu no gaisa. Lira, bez šaubām, gri­bēja pacelties kopā ar viņu, un, bez šaubām, tas netika atļauts; bet meitene brauca Lī Skorsbija pajūgā un "bombardēja" viņu ar jautājumiem.

-   Mister Skorsbij, kā jūs lidotu uz Svalbāru?