— Kā jūs varat nemīlēt — tik daiļa, ar tādu dvēseli! Ak, Gledisa, jūs taču esat kā radīta mīlestībai! Jums noteikti mani jāiemīl!
— Cilvēkam jāgaida, līdz mīlestība atnāk pati.
— Bet kāpēc jūs nespējat mīlēt mani, Gledisa? Vai jums nepatīk mans izskats vai varbūt kaut kas cits?
Gledisa kļuva mazliet laipnāka. Viņa pastiepa roku — tas iznāca tik graciozi, tik labvēlīgi — un atstūma manu galvu. Tad, skumji pasmaidīdama, viņa ieskatījās man sejā.
— Nē, tas nebūt tā nav,— beidzot viņa sacīja.— Jūs neesat pārāk iedomīgs, tāpēc droši varu teikt, ka vaina nav jūsu izskatā. Tā meklējama daudz dziļāk.
— Varbūt mans raksturs?
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ko man darīt, lai to izlabotu? Apsēdieties, lūdzu, parunāsim. Nē, nudien, es jūs neaiztikšu, tikai apsēdieties!
Viņa paraudzījās manī, it kā nezinādama, vai uzticēties vai ne, taču man viņas šaubas šķita daudz tīkamākas nekā parastā sirsnīgā paļāvība. Cik primitīvi un brutāli tas izskatās, kad tiek uzrakstīts melns uz balta! Un galu galā iespējams, ka tikai es viens pats spēju izjust kaut ko tādu. Lai kā tas būtu bijis, viņa tomēr apsēdās.
— Un tagad sakiet — kas jums manī nepatīk?
— Es mīlu kādu citu,— viņa sacīja.
Nu bija mana kārta pielēkt kājās.
— Tas nav konkrēts cilvēks,— Gledisa paskaidroja un, pamanījusi manu sejas izteiksmi, iesmējās,.— tas ir tikai ideāls. Ne reizi vēl neesmu šādu cilvēku sastapusi.
— Pastāstiet man par viņu! Kāds viņš izskatās?
— Viņš varētu izskatīties stipri vien līdzīgs jums.
— Cik jūs esat jauka! Nu, bet ar ko tad viņš ir pārāks par mani? Sakiet tikai vienu vārdu — vai viņš ir atturībnieks, veģetārietis, aeronauts, teozofs, pārcilvēks —, un es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, tikai sakiet, Gledisa,— ko jūs vēlētos!
Viņa pasmējās par manu pēkšņo padevību.
— Pirmām kārtām — diez vai mans ideāls tā runātu,— sacīja Gledisa.— Viņš būtu skarbāks, noteiktāks un tik viegli nepakļautos kaut kādas aušīgas sievietes untumiem. Taču pats galvenais — viņam jābūt cilvēkam, kas māk strādāt, rīkoties, kas prot bez bailēm skatīties nāvei acīs, cilvēkam, kas spēj veikt lielus darbus un nebīstas ne no kādām briesmām. Un es iemīlētu nevis šo cilvēku, bet gan viņa slavu, jo tās atspulgs tiktu arī man. Iedomājieties kaut vai Ričardu Bērtonu. Kad es lasīju Bērtona dzīves stāstu, ko uzrakstījusi viņa sieva, es pilnīgi sapratu šās sievietes mīlestību. Un lēdija Stenlija! Vai esat lasījis brīnišķīgo pēdējo nodaļu viņas grāmatā par Stenliju? Tādus vīriešus sieviete spēj iemīlēt ar visu sirdi un dvēseli, un ar savu mīlestību viņa nevis krīt, bet ceļas, jo visa pasaule viņu godā kā dižu darbu iedvesmotāju.
Sai sajūsmas mirklī Gledisa izskatījās tik daiļa, ka es tikko noturējos, neizjaucis visu mūsu sarunu. Tomēr saņēmu sevi stingri grožos un turpināju diskusiju.
— Visi jau nevar būt stenliji un bērtoni,— es sacīju.— Un, starp citu, ne jau katram rodas tāda izdevība — vismaz man vēl nav gadījusies. Taču, ja gadītos, garām es to nepalaistu!
— Izdevība gaida uz katra soļa. Tā jau tieši ir mana iedomātā ideālā cilvēka raksturīga īpašība, ka viņš pats prot rast sev izdevību. Un neviens viņu nespēj atturēt. Neesmu vēl sastapusi tādu cilvēku, un tomēr man šķiet, ka pazīstu viņu kā sevi pašu. Ik uz soļa cilvēku gaida kāds varoņdarbs. Vīriem atliek vienīgi veikt šos varoņdarbus, bet sievietēm — apbalvot viņus ar savu mīlestību. Paraugieties tai jaunajā francūzī, kas pagājušo nedēļu pacēlās gaisa balonā. Lai gan plosījās stipra vētra, viņš neparko negribēja atlikt startu, jo bija paziņojis pacelšanās dienu. Divdesmit četru stundu laikā vējš aiznesa viņu tūkstoš piecsimt jūdžu tālumā, un zemē viņš nonāca kaut kur pašā Krievijas vidienē. Tādam, redziet, vajadzētu būt manam ideālam. Iedomājieties sievieti, kas mīl šo cilvēku, cik ļoti viņu droši vien apskauž citas sievietes! Tieši to es vēlētos — lai mani apskauž par manu vīru.
— Arī es labprāt veiktu varoņdarbu, lai tikai iepriecētu jūs.
— Nē, jūs nedrīkstētu to darīt vienīgi manis iepriecēšanai. Jums jāveic varoņdarbs tāpēc, ka citādi jūs nemaz nespētu dzīvot, tāpēc, ka tā jums būtu nepieciešamība, jo jūsu vīrišķīgā daba prasīties prasītos pēc drosmīgas rīcības. Kaut vai, piemēram, pagājušo mēnesi, kad jūs rakstījāt par eksploziju Viganas ogļu šahtās, vai toreiz jūs pats nevarējāt nokāpt pazemē un, nebaidoties no smacējošajām gāzēm, palīdzēt šiem nelaimīgajiem cilvēkiem?
— Es biju nokāpis.
— Jūs man neko neesat teicis.
— Neredzēju iemesla lielīties.
— To es nezināju.— Viņa palūkojās manī jau ar lielāku interesi.— Tas bija drosmīgs solis.
— Nekas cits man neatlika. Ja reportieris grib uzrakstīt kaut ko labu, viņam noteikti pašam jābūt klāt notikuma vietā.