Zudusi pasaule

Tas bija tik briesmīgs trieciens, ka labu brīdi vispār vairs neatskārtu, ko daru. Kā ļaunu murgu atceros Vienīgi to, ka bez jēgas skraidīju pa mežu apkārt tukšajai nometnei, neprātīgi saukdams savus biedrus. Taču klu­sais pakrēslis neatbildēja. Mani pārņēma trakas dusmas, iedomājoties, ka varbūt nemūžam vairs viņus neredzēšu, ka varbūt man vienam pašam būs jāpaliek šai baigajā zemē un nekad neradīsies iespēja atgriezties civilizētajā pasaulē, ka varbūt nodzīvošu te līdz pat nāves stundai.

Izmisumā man gribējās plēst matus un dauzīt galvu pret zemi. Tikai tagad es tā īsti sapratu, cik droši biju varējis paļauties uz saviem ceļabiedriem — nesatricināmi pašpār­liecināto Celindžeru, allaž savaldīgo lordu Rokstonu ar nepārspējamo humora izjūtu. Bez viņiem jutos kā tumsā pamests vārgs, bezpalīdzīgs bērns. Nezināju pat, uz kuru pusi doties un ko iesākt.

Mulsumā apsēdos turpat meža vidū, bet tad mazpama- zām sāku prātot, kāda negaidīta sodība būtu varējusi nākt pār maniem biedriem. Briesmīgais juceklis nometnē gaiši liecināja, ka te kāds uzbrucis un šāviens, bez šaubām, ticis raidīts tieši uzbrukuma brīdī. Tā kā viņi paguva izšaut tikai vienu vienīgu reizi, skaidrs, ka viss tai pašā mirklī arī beidzies. Šautenes vēl joprojām gulēja zemē, un vienai no tām, kas piederēja lordam Džonam, stobrā vēl bija redzama izšautās patronas čaula. Ieraudzī­jis divas pie ugunskura nomestas segas, sapratu, ka Celindžers un Samerlijs uzbrukuma mirklī gulējuši. Kas­tes ar patronām un pārtiku, tāpat fotoaparāti un foto­plašu kārbas mētājās pa visu nometni, taču, kā likās, nekas nebija pazudis. Toties pārtikas krājumus — un to, cik atceros, bija krietni daudz — nekur vairs nemanīju. Tātad nometnē iebrukuši zvēri, nevis iedzimtie, jo citādi laikam gan te nebūtu atstāts nekas.

Bet, ja sirotāji patiešām bijuši zvēri vai arī viens pats šaušalīgs nezvērs, kas noticis ar maniem biedriem? Plē­soņa, bez šaubām, būtu viņus saplosījis un pametis kaut kādas atliekas. Milzīgā asiņu lāma nepārprotami lieci­nāja, ka te norisējis briesmīgs cīniņš. Nezvērs, kas naktī dzina man pēdas, vienu upuri būtu varējis aiznest tik viegli kā kaķis peli. Tādā gadījumā pārējie divi būtu metušies pakaļ. Bet tad viņi katrā ziņā būtu paķēruši līdzi arī šautenes. Jo vairāk es lauzīju savu samulsušo, pārmocīto galvu, jo mazāk varēju rast kaut cik ticamu izskaidrojumu. Izmeklējos pa mežu, bet neatradu nekā tāda, kas uzvestu uz īstajām pēdām. Reiz pat apmaldījos, un vienīgi laimīgs gadījums pēc veselu stundu ilgas veltīgas klaiņošanas līdzēja man atrast nometni.

Bet tad pēkšņi man prātā iešāvās kāda doma, kurā daudzmaz radu mierinājumu. Es taču nebiju gluži viens visā pasaulē. Tepat klints pakājē gaidīja uzticamais Sambo. Piegāju pie kraujas malas un palūkojos lejā. Rau, tur jau viņš, segās ievīstījies, tup pie paša ugunskura savas niecīgās apmetnes vidū! Bet kas tad tas — blakus

Sambo sēž vēl kāds cilvēks! Sirds spējā priekā iepukstē- jās straujāk, jo es jau domāju, ka viens no maniem biedriem pamanījies laimīgi nokļūt pat lejā. Taču, kad ieskatījos ciešāk, cerības izgaisa. Lecošās saules staros otra cilvēka seja šķita gluži sarkana. Tas bija indiānis. Es skaļi iekliedzos un novēcināju mutautiņu. Sambo pacēla acis, pamāja man ar roku un tūdaļ pat metās pie vientuļās radzes. Jau pēc īsa brīža viņš bija uzrāpies augšā man pavisam tuvu un dziļi satriekts noklausījās manu stāstu.

—  Neviens cits kā velis viņi sagrābt,— sacīja Sambo.— Jūs ienākt vella zemē, ser, bet velis jūs visi pievākt. Un jūs, mister Meloun, klausīt gudri vārdi un nākt ātri zemē, citādi jūs tāpat pazust.

—  Kā lai es nokļūstu lejā, Sambo?

—  Noplēst tīteņi no koka, mister Meloun. Un aizmest šite. Sambo piesiet pie celms, un tilta gatavs.

—  Mēs arī par to esam domājuši. Taču te nav tik spēcīgu vīteņaugu, kas spētu noturēt cilvēka svaru.

—  Aizsūtīt pēc valga, mister Meloun.

—  Ko tad lai es sūtu un uz kurieni?

—  Uz indiāņi ciemats, ser. Daudz valga iekš indiāņi ciemats. Un šite ir indiānis, aizsūtīt to.

—  Kas ir šis indiānis?

—  No mūsu indiāņi. Citi sist viņa un ņemt nost viņa manta. Un viņš atnākt atpakaļ. Tagad vest vēstule, nest valga — darīt viss.