ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Flemings, kuram bija atļauts kopā ar Doneju do­ties uz piekrasti, stāvēja pašā ūdens malā, kur tuk­snesis, sliecoties lejup, izveidoja plašu, zeltainu liedagu, un kā apburts vēroja lielos slāpekļa bur­buļus, kas parādījās virs ūdens un pārplīsa. Pat vēt­ras sakultās jūras viļņi nespēja tos paslēpt, un sa­vās plaušās Flemings juta dzirkstam atjaunoto, svaigo gaisu.

Trešajā dienā viņi abi ar Doneju devās atpakaļ uz «Intel» ciematu.

—    Tagad mums jāmēģina slepus aizsūtīt ar Nīl­sonu kaut nelielu daudzumu antibaktērijas, — pro­fesore teica. — Viss jau būtu jauki, tomēr šādai antibaktērijas ievadīšanai ir tikai vietēja nozīme. Jūs pats redzat, ka tik neliela iejaukšanās nekādi neietekmē meteoroloģiskos apstākļus.

—    Vai tad nav nekādu cerību, ka «Intel» bosi paši izsūtīs antibaktēriju? — Flemings uzmanīgi vē­roja ceļu, jo mašīnas priekšējo stiklu padarīja necaur­redzamu pēkšņā lietus gāze ar krusu.

—    Uz to nu gan nav nekādu cerību, — Doneja atbildēja. — «Intel» bosi antibaktēriju nevienam nedos citādi kā tikai ar saviem īpašiem noteiku­miem. Tos viņi vēl nav paziņojuši, bet es varu iedomāties, kādi tie būs.

Donejas vārdus apslāpēja mežonīgs vētras kau­ciens, un mašīna lielajā vējā sāka svaidīties.

—    Laiks kļuvis vēl sliktāks, — profesore teica, un viņas balsī ieskanējās satraukums. — Es šaubos, vai mēs esam rīkojušies pareizi. Vai redzat, kas no­tiek, Džon?

Flemings pamāja un noliecās uz priekšu, lai sa­skatītu ceļu.

—    Mēs antibaktēriju ievadījām tikai vienā ra­jonā. Tur tagad atbrīvojas miljoniem" kubikpēdu slāpekļa. Tas rada konusveida zonu ar auestu gaisa spiedienu. Visur citur gaisa spiediens ir no­lādēti tuvu vakuumam, un nelietīgā baktērija uz­sūks slāpekli tikpat ātri, cik ātri mēs to atbrīvosim. Tā mēs neko nevarēsim palīdzēt, bet audzēsim tikai jaunus orkānus.

—    Ak dievs, cik lieks un bezpalīdzīgs brīžiem jūtas cilvēks, — Doneja nomurmināja.

Kādu stundu Flemings brauca klusēdams, kon­centrējies, lai spētu vadīt mašīnu pa zemi, kas šķita pārvērtusies lietus, dubļu un vēja kaleidoskopā.

Kādas desmit jūdzes no galvaspilsētas vējš pie­rima, taču lietus vēl aizvien lija. Neparasti dzidrais gaiss radīja ilūziju, it kā visi priekšmeti atrastos daudz tuvāk, nekā bija īstenībā.

—    Paskatieties! — Flemings pameta ar galvu uz ka'niem pie apvāršņa.

Kalni izslējās asi un skaidri, gaišāki nekā violeti melnie mākoņi, kas joņoja pāri to galotnēm. Tieši virs tiem pacēlās milzīga iepelēku mākoņu spirāle, kuras virsotne līdzinājās dīvainai sēnei un nemitīgi mai­nīja savu apveidu.

—    Tornado centrs, — Doneja sacīja. — Mēs at­rodamies rāmajā zonā, kas atrodas tam apkārt. Ce­rēsim, ka tā centrs nevirzīsies uz mūsu pusi.

—    Šķiet, ka tornado piltuve atrodas tieši virs Abu ciemata, — Flemings murmināja. — Viņa ģimenei neklāsies labi, ja viņi laikus nepamanīs mākoņus un neaizbēgs uz alu pie Nīlsona.

Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uz­bruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņš nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klu­sumu un mākoņus, kas mežonīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.

Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa bažījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kā­das ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontra­bandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.

—    Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģi­menei, — Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.

Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aiziešanas. Viņš bija devies ceļā agrāk nekā pare­dzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņš cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.

Jauno ziņu satraukts, viņš devās ceļā diezgan ne­piesardzīgi. Lietū un smilšu vētrā viņš nemanīja, ka viņam seko kāda mašīna.

Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- žoties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagata­votu. Kaufmanim līdzi bija daži kareivji, kas, negai­dot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistījuši rokas un kājas ar vir­vēm, piesēja Juselu pie krēsla.

Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņš nesita pārāk spēcīgi, taču sitieni atkārtojās bez žēlastības. Vācietis sita vis­pirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priekšā viss sagriezās, un viņš zaudēja samaņu.

Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pašu skatienu bija raudzījušies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.

—    Aizvāciet veceni ar visu bērnu! — viņš norūca.

Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-