ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Ārkārtējo komisiju premjerministrs pieņēma savā personīgajā darbistabā Dauningstrītā 10. Lai gan viņš centās slēpt savu slimību, tomēr divas dienas biia nogulējis gultā. Ārsti slimību nosauca par sirds as­tmu, un tas bija tikpat labs apzīmējums kā jebkurš cits kaitei, ar kuru tagad mocījās lielākā daļa pus­mūža cilvēku, jo elpot kļuva aizvien grūtāk un grū­tāk. Ziņas par Donejas brīnumdarbu Azaranā bija jau sasniegušas Vaitholu, taču šejienes atmosfērā vēl nemanīja nekādu pārmaiņu.

Pretēji ārsta priekšrakstiem premjers tomēr piecē­lās, lai sasveicinātos ar zinātnes ministru un Os- bornu.

—    Priecājos jūs redzēt, — viņš gārdza. — Vai stāvoklis vēl aizvien tikpat bēdīgs?

—    Kā ļaunā murgā, ser, — atbildēja ministrs. — Visa zemiene aiz Hemersmitas pārplūdusi, ceļi atrodas zem ūdens. — Viņš sāka klepot.

—    Jā, šis gaiss nenāk par labu mūsu veselībai, — teica premjerministrs. — Mums droši vien būs jāpa­dodas pašiem pirmajiem. Tā atrisināsies ne viena vien politiska problēma. Drīz vien mums būs vis­jaunākie ministri visā vēsturē, un viņus sauks par Pārdzīvotājiem.

Zinātnes ministram ar pūlēm izdevās iesmieties.

—    Ļoti nepatīkami, ser, ka Londonas lidosta pār­plūdināta. Getvika, protams, jau labu laiku nav lie­tojama. Civilajai aviācijai no Hērnes arī vairs nav nekāda lielā prieka. Būtu labi, ja jūs ar savu auto­ritāti panāktu, lai Karalisko gaisa spēku lidlaukā Lainhemā atļautu ārpus kārtas nosēsties kādai lid­mašīnai un tur dežurētu arī vismaz divi helikopteri, kas pasažierus nekavējoties nogādātu pie mums. Haidparkā gan izvietoti pusdienu izsniegšanas cen­tri un pirmās palīdzības punkti, taču tur droši vien varēs atrast kādu piemērotu vietu.

—    Tas laikam nozīmē, ka jums ir jaunas ziņas, — premjerministrs teica.

—    Mēs uztvērām ziņojumu no Azaranas, ser, — sarunā iejaucās Osborns. — Profesors Nīlsons ir jau ceļā uz šejieni. Nīlsons un profesore Doneja pārņē­muši iniciatīvu un arestējuši Kaufmani, kas, šķiet, bija iejaukts arī Tornesas notikumos.

—    Bet kā ar antibaktēriju?

—     Nīlsons atvedīs, cik vien varēs. Ņemot vērā pašreizējās satiksmes grūtības, tas nebūs sevišķi daudz, tomēr pietiekami, lai iekārtotu apmēram tūk­stoš antibaktērijas reproducēšanas centru.

—    Vai ar to nodarbosies kāda starptautiska or­ganizācija?

—    Jā, — zinātnes ministrs atbildēja. — Visu valstu vēlēšanās sadarboties patiešām ir lieliska. Japāna piedāvā visus savus vēl lietojamos naftas tankkuģus antibaktērijas iesūknēšanai galvenajās jū­ras straumēs, tādās kā, piemēram, Golfa straume. Pa­domju Savienība antibaktēriju ražošanai pilnīgi atbrīvojusi piecas no savām ķīmiskajām rūpnīcām. Tādam pašam darbam sagatavotas arī piecdesmit procentu Amerikas Savienoto Valstu naftas pārstrā­des rūpnīcu, kas tikai gaida, lai varētu sākt ražo­šanu. Pie mums Karaliskā inženierkaraspēka daļas līdz sestdienai sagatavos visus gazometrus, kas atro­das piekrastē. Pienotavas un benzīna firmas jau novietojušas savas autocisternas visās norādītajās vietās.

— Lieliski, — premjerministrs gārdza. — Cerēsim, veco zēn, ka vēl paspēsim visu laikā, lai paglābtu vismaz dažus no .mums. Jūs droši vien gribēsiet apspriesties ar Nīlsonu. Pēc tam atsūtiet viņu pie manis. Gribu iepazīties ar viņa plāniem. Un tad lai­kam vajadzēs nolasīt vēstījumu pa radio. Cilvēkiem derētu daži uzmundrinoši vārdi, kas iedvestu cerī­bas.

Taču tikai nākamās dienas vakarā premjerministrs juta, ka viņam ir tiesības paziņot pasaulei par cerī­bām uz glābiņu. Iepriekšējās divdesmit četrās stun­dās ritēja drudžains darbs. Tūkstoš mēģenes ar antibaktērijas kultūru izrādījās tikai aizkustinošs sī­kums, kad sākās sadale. Simtu no tām vispirms pie­šķīra angļu reproducēšanas centriem. Lai taupītu laiku, Nīlsons angļu ķīmiķus instruēja mutiski. Sa­gatavoja arī instrukcijas daudzās valodās, un armi­jas sakaru dienests noraidīja visām nācijām ziņo­jumu par antibaktērijas kultūrām un to nosūtīšanas laiku.

Premjerministrs uzstāja, lai raidījumu ievadītu Azaranas prezidenta uzruna.

Kaut gan radiosakari vēl aizvien bija apgrūtināti, lielākajā daļā zemeslodes raidījumu tomēr varēja uztvert.

«Daudzus gadsimtus mūs, azaraniešus, uzskatīja par atpalikušu tautu,» prezidents teica savā dzie­došajā, maigajā balsī. «Tagad, kad mums radusies iespēja izglābt pasauli, mēs uzskatām to par lielu pagodinājumu un ar prieku cenšamies palīdzēt. Pie mums, Azaranā, atmosfēras apstākļi jau uzlabojas, mēs atkal varam elpot brīvāk. Mēs ceram un ticam, ka drīz atjaunotais gaiss nokļūs arī līdz visām pā­rējām daudz cietušajām tautām.»

Pēc tam premjerministrs nolasīja savu vēsturisko runu.