ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Vienā mirklī Gambulas laipnību nomainīja aiz­domas.

—    Ko jums vajag?

—   Es runāju doktora Fleminga uzdevumā. Viņš ir pārliecināts, ka klimatisko apstākļu izmaiņā

Eiropā, Amerikā un arī šeit pie mums kaut kādā veidā ir iejaukts skaitļotājs un intelekts no Andro­mēdas ar savu vēstījumu.

Abu apklusa, Gambulas naidīgā izskata iebiedēts.

—           Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profe­sorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoro­loģisko biroju.

—           Nē! — Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. — Viss, ko viņš stāsta, ir blēņas.

—    Taču, ja vēstījums …

—           Es zinu, ko grib mašīna. Mums sniegtie norā­dījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jā­dara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja mašīna.

Abu mainīja taktiku.

—    Ja jūs uzklausītu Flemingu… — viņš iesāka.

Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai

kliegšus:

—           Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņš varētu pateikt. Sapratāt?

Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.

—           Pateicos jums, madmuazele, — viņš nomurmi­nāja.

Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula no­liecās pār iekšējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.

—          Heir Kaufmani, — viņa mierīgi jautāja, — vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No šī brīža lieciet viņu novērot.

9

Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priekšā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krūšu muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.

Ja viņa izglābšanos varēja saukt par brīnumu, tad to pašu varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā li­kās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Va­rēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vil­cienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Neva­rēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no pie­krastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vil­ciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.

Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ie­rasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija pa­redzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.

Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepa­manīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbo­jās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uz­raksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume ne­pievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.

Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet pa­rastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr dar­bojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesar­dzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.

Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.

Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sa­sveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica:

—    Nīlsons paziņoja, ka ieradīsies laikā.

Nīlsons' ienāca pēc pāris minūtēm. Amerikānis

izskatījās novecojis, dēla nāve bija viņam smags trieciens.

Ministrs bez lieka ievada atklāja apspriedi:

—    Mums nav iemesla un nav arī laika noņemties ar formalitātēm. Profesoram Nīlsonam ne­pieciešama jūsu palīdzība, Osborn. Nodibināta starptautiska komisija viņa vadībā, un mums nepie­ciešams cilvēks, kas spētu vadīt sekretariātu.

—    Un būtu labi, ja tas būtu jūs, — Nīlsons teica nedabīgi aizsmakušā un skaļā balsī.

Osborns pajautāja Nīlsonam:

—    Jums arī grūti elpot?

Nīlsons pamāja.

—    Tā ir gandrīz visur, tomēr visļaunāk kalnos.