Baltā kontinenta spoki

Viņš iegulās durvīs ar plecu. Stonors piepalīdzēja. Durvis brīkšķēdamas atsprāga vaļā.

Ledus alā valdīja tumsa.

—   Heinrih, Toivo! — Stonors atkal sauca. Viņa balsī ieskanējās bailes.

Rasels pieliecās, pārkāpa pār slieksni, sameklēja akumulatorus, pagrieza slēdzi. Nespodra, dzeltena gaisma pieplūdināja Ledus alu. Uz zemām, salokāmām gultiņām guļamie maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz apdzisuša prīmusa apsarmojusi panna. Blakus — izēsta konservu kārba.

Stonors iespraucās pa durvīm un neizpratnē raudzījās visapkārt.

—    Zīmīte, — Rasels sacīja.

Uz galda blakus radioaparātam nolikta papīra lapa. Stonors izrāva vēstuli no astronoma rokām, acis piemiedzis, ar pūlēm saburtoja steigā rakstītās, neskaidrās rindas.

—    «Vakar izcirtām spraugu līdz galvenajai dzīslai. Tajā krustām šķērsām dažādas ejas. Toivo saka — šeit senos laikos esot rakta rūda.» — Stonors apklusa un blenza uz astronomu. — Džek, tās nu gan ir blēņas!

—    Lasiet tālāk! — Rasels lūdza.

—    «Toivo devās izpētīt raktuves un līdz šim nav atgriezies,» — Stonors lasīja. — «Eju viņu meklēt. Heinrihs.»

—   Zīmīte rakstīta vakar no rīta, — Rasels piebilda, saņēmis no Stonora papīra lapu.

—   Un ne vārda par to, vai urāns ir, — Stonors noņurdēja.

—   Tie droši vien atskaldīti no ieža dzīslas, — astronoms sacīja, rādīdams uz akmeņiem, kas bija nolikti pie gultiņas.

Stonors steigšus pieliecās, sakampa iežu paraugus un ar alkatīgu ziņkāri tos apskatīja.

—    Tas tik ir numurs! — viņš čukstēja. — Vēl bagātāki nekā tie paraugi tur augšā. Tīrs urāninīts. Džek, vai saproti, ko tas nozīmē? . . .

Rasels bez steigas grozīja radioaparāta kloķīšus.

—    Viņu aparāts sabojājies, nav. iespējams sazināties.

-— Vai izlabot nevarēsim?

—    Šeit nevarēsim.

—    Ko tad darīsim?

—    Nokāpsim lejā līdz urāna ieža dzīslai.

Stonors saknieba lūpas.

—     Džek, paklausies, — viņš apjucis ierunājās. — Man šķiet, labāk būtu pagaidīt. . . Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.

—    Heinrihs aizgājis pirms diennakts, Toivo vēl agrāk. Vai viņiem nav gadījusies kāda nelaime? …

Stonors nodūra galvu.

—     Baidos, ka nokāpšana līdz dzīslai saistīta ar briesmām. Tik liels urāna procents… — viņš pamāja ar galvu uz iežu paraugiem. — Te vajadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es to atstāju Lielajā kabīnē.

—    Kāpšu lejā viens pats, — Rasels dzedri sacīja.

— Es kā pārziemošanas nometnes priekšnieks tev

to aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi šeit, gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi pārnāks. Es došos atpakaļ uz Lielo kabīni. Ieradīsimies abi ar Fredu. Atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Heinrihs un Toivo vēl te nebūs — organizēsim meklēšanu.

—    Bet ja viņiem kaut kas gadījies un palīdzība vajadzīga tūlīt?

—     Pāris stundām nav nekādas nozīmes, Džek. Turklāt domāju, ka Heinrihs būs sajaucis datumu. Zīmīte īstenībā rakstīta šorīt un nevis vakar. Heinrihs pavisam nesen devies meklēt Toivo. Neaizmirsti pēdas, kuras redzējām pie alas ieejas.

—    Ja tās ir Heinriha pēdas, tad es nesaprotu, kāpēc viņš staigājis basām kājām?

—    Basām kājām?

Jā, pie alas durvīm sniegā bija kailu kāju pēdas.

—    Blēņas! — Stonors iesaucās. — Trakas blēņas,—

IN viņš atkārtoja un pēkšņi apklusa. — Džek, bet to taču ir viegli pārbaudīt.

Viņš paķēra lukturi un atvēra durvis.

— Diemžēl mēs tās pēdas esam izmīdījuši, — no Iedus gaiteņa atskanēja viņa balss. — Protams, tu būsi pārskatījies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kurš būs tik traks, ka basām kājām staigās pa sniegu? . . . Tātad norunāts. Es slēpošu atpakaļ, tu paliksi. Good buy\

Kad ārdurvis aizvērās, Rasels aši piecēlās un aizbīdīja metāla bultas.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Astronoms atcēla dēļu lūku, kas sedza ieeju Ledus alas sienā. Seju skāra salts caurvējš. Rasels vērīgi klausījās. Neviena skaņa neplūda no šaurās ejas, kas izcirsta cauri ledum līdz bazalta krauju pakājei. Astronoms piesēja auklas galu pie lūkas gredzena un, pārmetis auklas šķeteri pār plecu, piesardzīgi kāpa lejup tumšajā ejā.

*

—   Ne par kādiem pasaules labumiem, Stonor, es šeit nepalikšu viens. — Ārsta balss uztraukumā aizsmaka. — Saprotiet, ne par kādiem! … Ja nepārnāk- siet līdz tumsai, es … es sajukšu prātā.

Fredam Lovam sāka raustīties lūpu kaktiņi. Ar pūlēm viņš apvaldīja sašutumu.

Stonors apjucis papteta rokas.

—   Rišār, tad kopā ar mani būs jāiet tev. Varbūt tā būs pat labāk. Var gadīties, ka tur vajadzīga tava palīdzība. Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Lovs uzgāza ar dūri pa galdu. Glāzes žēli nodžinkstēja. Skaitītāju šautras šaudījās.

—    Šī nav pārziemošanas nometne, bet pratu izkūkojušu gļēvuļu patversme! — rēca meteorologs trakās dusmās. — Ralf, kāpēc tu lūdz, bet nevis pavēli? Kuru tu gribi ņemt sev līdzi? Kopš vakar vakara viņš vēl nav atspirdzis un pusceļā paģībs. īstu briesmu bridi es negribētu būt jums līdzās.

—   Fred, nebļausties, bet saki, ko lai mēs darām, — Stonors klusi teica.