Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Štābam, bet tagad runa nav par to. Mums vēl priekšā tāls ceļš, kurā mūs varbūt sagaida daudz briesmu un slazdu. Mums jāizpilda mūsu darbu programa un mūsu zemūdene pilnīgi neskarta noteiktā laikā jānogādā Vladivostokā. Svarīgi, lai jūs turpmāk neaizmirstu, ka atrodaties uz karakuģa, ka jums jāseko katram savam vārdam, katrai kustībai. Un sevišķi jāglabā mūsu maršruta noslēpums.

Kapteinis apsēdās uz krēsla un, brītiņu klusējis, tur­pināja:

—   Bet tagad par Gorelovu. Es, Arsen Davidovič, ne­domāju, ka Gorelovs spējīgs uz nodevību. Taču šīs ma­nas personīgās domas nebūt nav pietiekamas noteiktam, drošam spriedumam. Lielāka nozīme šajā gadījumā ir tīri objektiviem apsvērumiem. Kā vispār kāds no zemūdenes

ekipāžā var sazināties ar kādu personu, kas atrodas virs ūdens? Mūsu ce|š neiet taisnā virzienā, mēs nebraucam ar vienādu ātrumu, bieži izdarām negaidītas pieturas. Un jūs, un pat es nevarētu no rīta noteikt, kur, kādā okeana vietā zemūdene būs pusdienas laikā. Kā gan var sastap­ties kāds no mūsu ļaudīm ar savu līdzzinātāju ārpusē, ja nevar iepriekš vienoties par satikšanās vietu?

Zoologs vērīgi sekoja kapteiņa domu gājienam, prie­cīgi mādams ar galvu.

—   Varētu domāt, — kapteinis turpināja, — ka no­ziedznieks sakariem izmanto radio. Bet mūsu zemūdenes radioaparati tūlīt reaģētu, uz tik tuvu kaimiņu un atklātu svešu aparatu uz zemūdenes.

—   Bet radioaparati mūsu skafandros? — jautāja zoo­logs.

—   Jūs taču zināt, ka tic darbojas tikai uz divdesmit astoņiem dažādiem, tomēr precizi noteiktiem viļņiem, — sarunām ar zemūdeni un ar katru mūsu komandas lo­cekli. Ja sarunas notiktu ar kādu citu personu uz kāda no šiem viļņiem, tad to dzirdētu attiecīgs skafandrs vai auto­mātiski arī zemūdene, ja skafandrā neviena nebūtu. Tur­klāt šo radioaparatu darbības attālums nepārsniedz divi simti kilometru.

—  Jā . .. — domīgi sacīja zoologs. — Tātad sakari ar ienaidnieku netiek uzturēti no zemūdenes. Ko tad lai domā? Kas vēl zina mūsu maršrutu?

Mirkli padomājis, ar acīm redzamu nedrošību kaptei­nis negribīgi ieteicās:

—   Protams, Galvenais štābs.

Zoologs plati iepleta acis:

Kā?! Vai tiešām tur butu varējis iekļūt spiegs?

Kapteinis īsi un nervozi pabungoja pa galdu, tad dobji atbildēja:

—   Labāk vērosim to, kas notiek še, mūsu deguna priekšā. Protams, es ziņoju Galvenajam štabam visu, kas attiecas uz zemūdeni. — Un, mirkli klusējis, lēni, it kā ar milzīgu smagumu plecos, piecēlās. — Tātad mēs esam vienojušies par nākamo darbu kārtību. Neaizmirstiet, Ar­sen Davidovič, manus brīdinājumus. Un sekojiet uzma­nīgi visam, kas noliek ap jums. Uz mums visiem, kā uz partijas biedriem, tā bezpartejiskiem bo|ševikiem, gulstas milzīga atbildība.

Zoologs piecēlās un, klusēdams palocījies, devās uz izeju.

Kapteinis stāvēja, atspiedies ar roku pret galdu, un pavadija zinātnieku ar ilgu, vērīgu skatienu.

Tā nekustīgi viņš nostāvēja dažas minūtes, lūkoda­mies kaut kur tālumā. Tad, salicis pēc mājas ieraduma rokas aiz muguras zem atpogātā svārka, viņš ar nolaistu galvu sāka lēni staigāt pa kajiti.

Vieglas, tikko jaušamas, gandrīz nemanāmas trīsas nāca no kuģa korpusa, atbalsodamās kapteiņa augumā, un smadzenes pierasti un meclianiski fiksēja: divas des­mitdaļas ātruma. Kuģis reizumis mazliet sašūpojās, un smadzenes neapzinigi atzīmēja: kaut kas liels pašāvās garām. Beidzot, apstājies un pārvilcis roku pār matiem, viņš nopūtās un atlaidās krēslā pie galda. No slepenas at­vilktnes galdā kapteinis izņēma nelielu kartotēku, nolika sev priekšā, pārcilāja no bieza, cieta papīra izgatavotās kartītes un izvilka vienu no tām. Kartītei augšpusē lie­liem, melniem burtiem bija iespiests:

ZEMŪDENES «PIONIERIS» EKIPĀŽĀ PERSONALAIS SASTĀVS

Un tālāk sekoja:

GORELOVS FJODORS MICHAILOVICS

Tālāk nāca īsas, iespiestas rindiņas, bet tām līdzās ar roku uzrakstītas atbildes.

Kapteinis iegrima lasišanā, neizlaizdams nevienu rin­diņu, nevienu atbildi.

1.  Uzvārds, vārds, tēva vārds — Gorelovs Fjodors Michailovičs.

2.  A m a t s — galvenais mechaniķis.

3.  Vecums — 32 gadi.

4.  Partijas piederība — partijas biedra kan- didats no 19 . . . gada.

Kapteinis apstājās, padomāja, paņēma smaili noasi­nātu zīmuli un pretī šai rindiņai uz kartītes malas uzrak­stīja: «5 gadi.»

Tad lasīja tālāk:

5.  Tautība — krievs.

6.  Dienesta pakāpe — 2. ranga kara inže­nieris.

7.  I z g i ī t ī b a — nobeidzis Aviobūvniecības insti­tūta motorbūves nodaļu, pēc tam Kara inženieru akadē­miju raķešdzinēju sekciju.

8.  Iepriekšējā darba vieta — rūpnīcas Nr.189 inženieris, projektēšanas biroja priekšnieks; vien­laikus — Stratosfēras lidojumu institūta docents.

9.  Vai ir ti.esāts vai atradies izmeklē­šanā, vai arī sodīts disciplinārā kārtī­bā? — Nē.

10.  Vai ir apbalvojumi, kādi, par ko? — Ordenis «Goda zīme» par teicamu uzdevumu izpildi pir­majā ārzemju komandējumā.

Kapteinis ar sarkanu zīmuli pielika malā izsaukuma zīmi.

11.  Vai pārvalda valodas? — Brīvi angļu, franču un vācu, mazliet japaņu valodu.

12.  Vai bijis ārzemēs? Kur, kad, kādā sakarā? — Japanā, resora komandējumā, pirmoreiz —

Перейти на страницу:

Похожие книги