Divu okeānu noslēpums

—   Izkulsimies tikai caur šo Makrocystis perifera sienu, bet tur tās aizvēnī arī vētru nejutīsim un straume pie­rims . ..

—   Vai ziniet, Arsen Davidovič, — atbildēja Pavļiks,

—   iznāk, ka Maratam bijusi taisnība, kad viņš ierosināja izsēt šos ūdensaugus Ochotskas jūrā . .. Viņš gribēja at­virzīt no mūsu krastiem auksto straumi!

—   Nu, ar straumi nezin vai tiks galā pat šie mil­zeņi, — zoologs šaubījās. — Vislielākais tie var noderēt par teicamiem moliem, lai aizsargātu ostas no vētrām. Piemēram, šeit, okeāns ar saviem viļņiem nemitīgi dragā klintis, bet milzīgie makrocisti, kas kā sega klājas pār okeana virsmu, saņem pirmos viļņu triecienus, mazina to spēku, un aiz šiem ūdensaugiem kuģi bieži glābjas no negantām vētrām .. To jau ievērojis Darvins savā ce­ļojumā ar kuģi «Bigls».

—   Nu, lec nost no zirga, puis, — Skvorešņa sacīja, — esam atjājuši!

Sākās smalksnāji. Zoologs nebija pareizi izteicies, no­saukdams tos par sienu. Odensaugi, stāvus sliedamies augšā no jūras dibena, aizstiepās tālu uz priekšu, izzuz- dami dziļumu krēslā. Pavļiks zināja, ka tagad nāks vis­grūtākais ceļa gabals. Viņš apturēja skrūvi un nostājās jūras dibenā līdzās biedriem.

Biezoknī viņi iegāja cits aiz cita. Tīri nejauši iznāca tā, ka Skvorešņa atradās priekšgalā, aiz viņa zoologs, bet gājienu noslēdza Pavļiks. Pēc divdesmit vai trīsdesmit soļiem, stigdami blīvajā masā, kas klājās zem kājām, viņi pilnīgi nozuda biezoknī. Skvorešņa kā tarans izlauza ceļu starp resno stublāju un plato, suligo lapu pinumu.

Cilvēku parādīšanās šajā klusajā biezoknī ienesa pil­nīgu apjukumu. No visām pusēm uzspurdza veseli mā­koņi sīku zivtiņu un tintes zivju, kas mitinājās pie ūdens­augu saknēm Visdažādāko sugu krabju, jūras ežu, jūras zvaigžņu, skaisto holoturiju, planariju un nereidu pulki aši aizčāpoja pa dibenu vai gāja bojā zem cilvēku smaga­jiem soļiem.

No stumbriem un lapām uz ķiverēm krita tūkstošiem vēžveidīgo dzīvnieku Lapas tik biezi klāja koraļveidigie dzīvnieki, ka tās šķita gluži baltas Uz tām bieži bija sa­stopamas brīnum smalkas, graciozas celtnes, kurās miti­nājās hidrodpolipi, skaistās ascidijas. Dažādi moluski, kā patellas, kailie divviru mikstmieši, klājieniem vien sedza lapas.

Smalksnāji bija dzīvības pilni. Tie deva patvērumu, barību, pajumti un aizsardzību milzīgam daudzumam organismu.

—   Redzi, bičo, — zoologs sacīja, ar pūlēm lauzdamies caur biezokni, — cik bagātu daudzveidigu dzīvi sevī slēpj šie ūdensaugi. Nekādi, pat ne tropu meži, šai ziņā nevar ar tiem sacensties Jau Darvins sacīja, — ja kādā zemē izcirstu visus mežus, tad aizietu bojā mazāk dzīvnieku sugu, nekā iznīcinot šos zemūdens makrocistu mežus.

Skvorešņa, kas gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās. Divi stublāji, katrs apmēram divus centimetrus resns, nejauši apvijās ap viņa krūtīm un rokām. Skvorešņa rāvās uz priekšu ar varu. Stublāji nepadevās — tos pie gultnes turēja ne vien saknes, bet arī citi tuvākie stublāji, ar ku­riem tie bija savijušies. Skvorešņas patmīlība bija aiz­skarta. _

—   Ē, velna krūmi! — viņš noskaitās.— Bet nu tad!

Viņš soli atkāpās un no visa spēka triecās uz priekšu.

Pat stipra virve nezin vai būtu izturējusi šo vareno milža spiedienu. Taču makrocistu stublāji, šķiet, tikai smējās par Skvorešņas pūlēm un ne par matu nepalaida vaļīgāk savus apkampienus. Pirmajā mirklī likās, ka Skvorešņu tāda neveiksme pārsteigusi, tad viņu pārņēma trakums.

—   Kas tad tas? Vai tad tie no dzelzs, vai? — viņš iekliedzās.

—   Tā jau būs! — zoologs iesmējās, pamirkšķinādams Pavļikam. — Droši vien no kāda garām braucoša kuģa nokrituši lūžņi, un tagad izaugušas tērauda troses … Tā tev, Pavļik, laba mācība, ko nozīmē Makrocystis peri- fera . . .

—   Ahā! Tātad jūs sakāt — tā ir mācība Pavļikam? — dusmas apvaldīdams, izgrūda Skvorešņa. — Bet es gribu dot labu mācību šim nolādētajam makrocistam!

Viņš atvirzījās divus soļus atpakaļ, brītiņu pastāvēja un beidzot, dziļi ievilcis elpu, ar lielgabala šāviņa spēku drāzās uz priekšu. Tālāk notika kaut kas neiedomājams. Skvorešņas milzīgās, kā kolonas resnās kājas izslējās gaisā, viņa ķivere nozuda apakšā, zem biezokņa; Pavļi­kam kaut kas neganti iebelza pa krūtīm un notrieca zemē; krītot viņš ar kājām iespēra zoologam pa ķiveri, un tas apdullis, neko nesaprazdams, atsēdās zemē. Vienā mirklī trīs cilvēki piepeši nozuda, un no tiem nepalika ne miņas. Tumšajā biezoknī, nelielā, nomīdītā laukumiņā, līgojās tikai divas garas stublāju atvases: tad biezoknis sakļāvās, ieraudams arī šos lieciniekus, kas bija redzējuši neparasto cīņu mēmajos okeana zemūdens džungļos. . .

Pirmais atjēdzās zoologs. Stenēdams un vaidēdams viņš piecēlās kājās un iesaucās:

—   Kas noticis? Kur jūs esat, puiši?

Viņš pašķīra biezokni un ieraudzīja sev priekšā Pav­ļika apjukušo seju.

—   Esmu šeit, Arsen Davidovič… Bet kur ir Skvo­rešņa?

Pavļiks pavērās apkārt, paspēra soli uz priekšu un ar rokām pašķīra ūdensaugu aizsegu.

Skvorešņa stāvēja biezoknī, klusēdams un īgni nokra­tīdams kļūmīgā makrocista saraustītās cilpas. Viņš pacēla galvu un palūkojās zēnā.