Divu okeānu noslēpums

Skvorešņa pavēra acis. Kādu mirkli viņš nekustīgu skatienu raudzījās uz Pavļiku, it kā to nepazīdams. Tad atspiedās uz elkoņa un piecēlās sēdus pie klints,

atbalstīdamies pret to ar muguru. Atguvis elpu, viņš pa­cēla galvu:

—   Ko tu saki, Pavļik? Kā citādi?

—  Jaizsauc palīdzība no zemūdenes, Andrej Vasiļje­vič. Klints jāsaspridzina.

Skvorešņa bezcerīgi atmeta ar roku:

—   Sauc.

Pavļiks skaļi sauca:

—   Arsen Davidovič! Arsen Davidovič!

—   Klausos, bičo. Kas tevi tā satraucis?

—   Arsen Davidovič, klints nogāzās un noslēdza izeju no nelielas alas, kur mēs iegājām. Un Andrejs Vasiļjevičs nekā ar to nevar izdarīt. Palīdziet mums, Arsen Davido­vič! Izsauciet palīdzību no zemūdenes.

—   Ko tu saki, bičo!

Ar šo zoologa satraukto izsaucienu sajaucās dobjā, uzbudinātā Gorelova balss:

—   Kur tas notika, Pavļik? Vispirms vajag jūs uz­meklēt!

—   Mēs sākumā peldējām uz ost-sūd-ost, tuvāk os­tam, bet pēc tam visu laiku uz dienvidiem Bet še ir bries­mīgs labirints. Es nevaru pat pasacīt, cik kilometru mēs nogājām pa dibenu.

—  Arsen Davidovič, — ātri ierunājās Gorelovs, — es atrodos viņiem tuvāk. Izsauciet zemūdeni un norunājiet ar sardzes priekšnieku par palīdzību, bet es pagaidām do­šos uz dienvidiem un papūlēšos viņus sameklēt. Labi?

—   Labi, Fjodor Michailovič, — zoologs piekrita. — Peldiet. .

—   Pavļik, — Gorelovs turpināja, — nemitīgi peilē man ar ultraskaņu.

—   Bet te no visām pusēm cieša granita siena!

—   Vai tiešām nevar atrast kādu spraugu?

—   Andrejs Vasiļjevičs apgalvo, ka nevarot.

—   Ahā! Lūk, kā! — atsaucās Gorelovs, un Pavļika modrā auss šķita sadzirdam viņa balsī ieskanamies ap­mierinājumu. — Norādi kaut jel kādu redzamu orientieri jūsu apkārtnē.

Pavļiks iegrima domās.

—    Netālu no mums, — iejaucās Skvorešņa, — apmē­ram kādas piecpadsmit minūtes gājienā uz ziemeļiem, stāv augsta klints, tieva kā smaile.

—   Ari par to paldies! Dodos ceļā.

Smags klusums iestājās mazajā, šaurajā grotā. Laiks vilkās leni. Uztraukums un skumjas pieauga. Paretam bija dzirdami zoologa un Gorelova jautājumi un ziņojumi. Zinātnieks pavēstīja, ka nodaļa, apgādāta ar terenita pat­ronām — ārkārtīgi stiprām sprāgstvielām, jau esot iz­nākusi no zemūdenes un ka viņš dodoties tai pretī. Go­relovs ziņoja, ka viņš lēni peldot uz dienvidiem līkloču līnijā, lai labāk pārmeklētu apkārtni un nepalaistu garam klints smaili. Marats un Cojs, kas atradās nodaļā, pa ra­diotelefonu savienojās ar Pavļiku un Skvorešņu un centās uzmundrināt un izklaidēt bezdarbībai nolemtos granita gūstekņus.

Stunda vilkās pēc stundas. Laiku pa laikam Skvorešņa balsī uzdeva sev jautājumu, kas acīm redzot to sevišķi stipri un neatlaidīgi mocīja:

—   Kāpēc klints nogāzās? Ja bijusi zemestrīce, tad arī visas pārējās klintis būtu sagāzušās. Nesaprotu.

Un katrreiz, kad Skvorešņa par to ierunājās, Pavļiks dzīrās kaut ko sacīt, bet neiedrošinājās. Beidzot it kā nevi­ļus viņš izteica:

—   Andrej Vasiļjevič, vai jūs redzējāt, kā klints gāzās?

—   Nē. Es skatījos uz sienu. Un kas tad ir?

—   Bet es tieši redzēju …

—   Nu un tad?

—   Kad klints nogāzās, tā uzreiz ieeju nenoslēdza … Tās augšējā daļa apmeta loku no kreisās uz labo pusi. Un tad pašā pēdējā mirklī, kad vairs bija palikusi tikai šaura sprauga starp sienu un klinti, es ieraudzīju … bet varbūt man tikai likās …

—   Nu saki taču, Pavļik, — ko tu stiep garumā?

—   Man likās, ka spraugā atkal pazibēja, bet tagad jau no augšas uz apakšu, gandrīz līdzās klintij, tas pats zilganais ronis …

—   Ronis?! Un kas tad ir? Vai tu domā, ka viņš aiz­skāra klinti un tik trāpīgi to nogāza?

—   Vai ronis to būtu spējis izdarīt? Es domāju … vai tas tikai bija ronis?

—    Kāpēc gan ne? Tiesa, es viņu lāgā nesaskatīju, kad viņš traucās mums pāri.

—    Kaut kāds dīvains ronis! Šaurs, garš. Un pleci ne­vis slīpi, saplūstoši ar kaklu, bet taisni, kvadrātveidīgi. Ne pleznas, ne aste viņam nekustējās. Un aste, es ievē­roju, bija tāda strupa. Ziniet, Andrej Vasiļjevič… — Pavļiks nez kāpēc palūkojās apkārt un pārgāja uz čukstiem. — Ziniet… viņa stāvā bija kaut kas līdzīgs cilvēkam…

—   Nu ko tu, Pavļik, runā! No kurienes še varēja ras­ties cilvēks? Un vēl tik ātri peldēt?

—   Tev, Pavļik, tas tāpat vien licies, aiz bailēm! — pēkšņi atskanēja dobjā, mazliet izsmējīgā Gorelova balss.

Pavļiks nodrebēja un nolaida acis.

—   Nezinu . .. Varbūt man tikai tā likās.

Skvorešņa paraustīja metala plecus un iegrima savās

pārdomās. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja:

—   Ja mēs neatradīsim līdzekli, kā peilēt, tad laikam viss ievilksies līdz bezgalībai. Pareizāk, līdz mūsu skā­bekļa krājumu beigām. Kaut kas jādara, jātiek kaut pie mazas spraudziņas … Zini ko, Pavļik: ņemsim vēlreiz aptaustīsim — vai mēs tomēr neatradīsim kādu spraugu. Pirmoreiz es varbūt to palaidu garām . .. jāatzīstas, biju uztraucies.

Viņi sāka rūpīgi aplūkot līniju, kur klints piekļāvās ieejas malām. Meklējumi izrādījās veltīgi. Klints cieši — tiešām kā uz pasūtījumu — sakļāvās ar ieejas līniju un tās izlokiem.