Divu okeānu noslēpums

—   Tā-ā-ā! … — Skvorešņa domīgi novilka. — Vaja­dzēs pamēģināt laist darbā ultraskaņu. Varbūt tai izdosies aplauzt klints malas: tās droši vien plānākas.

Savu nedzirdamo darbu sāka Skvorešņas ultraskaņas pistole, ar stobru cieši piespiesta vienā vietā pie klints malas. Granits lēnām saira sīkās druskās, kas pēc tam Pavļika pirkstos pārvērtās dubļos. Taču pistoles ultraska­ņas stara jaudas nepietika, lai klinti" tik drīz sagrautu. Vienīgi «Pioniera» ultraskaņas lielgabalam tas būtu bijis pa spēkam. Ultraskaņas pistoles jauda ātri samazinājās, un, kad enerģija abos akumulatoros bija izsīkusi pavisam, klintī melnoja tikai neliels tievs kanals, kādus desmit cen­timetrus garš, trīs centimetri diametrā.

Pav|iks atāķēja savu pistoli un sniedza to Skvoreš- ņam. Tas noraidoši papurināja galvu.

—   Neder, Pavļik… Vēl desmit centimetru garu ka- nalu — tas ir par maz. Klints acīm redzot še pārāk bieza Bet pistole var vēl noderēt.

—   Tad ziniet ko, Andrej Vasiļjevič, — Pavļiks sacīja.

—   Kāpēc mums nepamēģināt parakties zem klints, izda­rīt pārākumu? Ko? Dibens droši vien ir mīksts, smilšains, un mēs ātri izraksim sev eju. Kā kurmji! Vai ne?

Pavļika acis priecīgi mirdzēja, ar savu ideju viņš bija ļoti apmierināts.

—   Pareizi! Laba doma! — Skvorešņa viņa priekšli­kumam piekrita. — Ja rokam, tad rokam labi ātri! Mums palicis maz laika …

—   Laika? — Pavļiks brīnījās. — Bet kas tad mums to ņem nost?

—   Mēs paši, puis, — Skvorešņa atbildēja, atāķēdams no jostas savu universalcirvīti un izdarīdams pirmo cir­tienu smilšainajā dibenā. — Mēs apēdam skābekli un ar katru, piemēra dēļ teiksim, mūsu apēsto skābekļa lāsi, mēs apēdam daļu savas dzīvības .. . Izraus smiltis … Ak, nolādēts! …

Cirvītis nošķindēja pret kaut ko cietu, zem asmens noplaiksnīja dzirksteles.

—   Granits! — Skvorešņa sacīja un, aizvien vēl cirz­dams dažādās vietās klints piekājē, nemitīgi atkārtoja:

—   Granits! … Granits!… Nu, Pavļik, tava ideja ir lie­liska, taču nederīga. Pats redzi: neko nepanāksim . .. Bet nu es atsēdīšos. Stipri piekusu. Un ļoti smacē. Uh-u-ū! … Laikam skābeklis iet uz beigām …

—   Nu ko jūs, Andrej Vasiļjevič! — bālēdams izdvesa Pavļiks. — Es nejūtu nekāda smacīguma.

—   Tu esi maziņš … Bet es, rau, kāds milzenis! Es skābekļa apēdu vairāk. Jāsamazina deva. jātaupa.

Viņš atvēra savu patronsomu un. pārbīdīdams pogu «skābeklis» jaunā pozicijā, ar pūlēm elpoja dziļi un strauji, cenzdamies iekampt cik iespējams vairāk gaisa.

—   Kā jūs jūtaties, draugi? — pēkšņi atskanēja zoo­loga balss. — Visa nodaļa izvērsusies ķēdē, un ikviens no mums pārmeklē savu iecirkni. Meklējam klinti, kas līdzi­nās smailei.

—   Bīstos, Arsen Davidovič… — smakdams atbil­dēja Skvorešņa, — nesagaidīšu … Man … beidzas skā­beklis … Sākas elpas trūkums …

—  Turieties!… Turieties, Skvorešņa! — pārbiedēts iesaucās zinātnieks. — Mēs meklēsim ātrāk! Vēl maz­drusciņ! Taupiet skābekli! Nerunājiet!

—   Tieši tā, nerunāt! — milzis nomurmināja un noli­kās uz muguras, ar pleciem atspiezdamies pret grotas di- bensienu. Viņš mēģināja izstiepties visā savā milzīgajā augumā, taču nespēja: kājas atdūrās pret klinti un palika saliektas ar ceļgaliem uz augšu.

Pagāja piecpadsmit, divdesmit minūtes. Pagāja pus­stunda. Ar šausmām Pavļiks vēroja Skvorešņas seju. To izķēmoja ciešanas, vaigus klāja tumšs sārtums, plaši at­plestā mute velti tvarstīja gaisu, bet tieši tā, ko viņš mek­lēja, — dārgā skābekļa — vairs nebija gandrīz nemaz.

—  Ardievu, puis … Mirstu … Elpo lēnām … Taupi skābekli…

Skvorešņa sāka nesaprotami murmināt. Pav]iks juta, ka viņu sagrābj šausmas un izmisums. Viņš bija gatays mesties pret šīm nežēlīgajām granita sienām, dauzīt tās dūrēm, plosīt rokām, kaut tikai izglābtu savu draugu. Bija briesmīgi nolūkoties mirēja ciešanās, taču tai pašā laikā viņš nevarēja, trūka spēka novērst acis.

—  Andrej Vasiļjevič… mīļais … — Pavļiks nesaka­rīgi runāja ar drebošām lūpām. — Varbūt kaut kā var pārliet jums jel drusciņ mana skābekļa? Sakiet! Pasakiet, kā to izdarīt?

Milzis noraidoši papurināja galvu, dziļi un aprauti elsodams, kaut ko neskaidri murmināja, paretam izklieg­dams:

—   Nolādētā! . .. Palūkosim!… Es tev parādīšu! …

Viņa kāju milzīgās pēdas, atsperoties klints pamatnē,

sāka kustēties. Tās lēnām slīdēja pa klinti augšup. Pus­metra augstumā virs dibena kājas sastapa cilni un atspē­rās pret to. Tagad ceļgali saliecās vēl vairāk. Milža roka lēni tuvojās atvērtajai patronsomai, metala pirksti sataus­tīja pogu «skābeklis» un pārbīdīja to līdz pilnai, līdz pē­dējai iespējamai gāzes devai.

«Kādēļ?» izbaiļu pārņemts, nodomāja Pavļiks. «Drī­zāk sagaidīt galu? …»

Gulēdams uz muguras, ar kājām atsperdamies klints izcilnī, bet ar pleciem pret grotas dibensienu, Skvorešņa šajā neparastajā pozā sastinga. Vienīgi dziļie elpas vil­cieni norādīja, ka viņš vēl dzīvs un viņa varenajā orga­nismā ar jaunu spēku iedegas uguns. Tad elpošana negai­dīti aprima, un Pavļikam šķita, ka viss beidzies . ..