Divu okeānu noslēpums

—  Jau! Drīz sāksies! — sizdams plaukstas, iesaucās Pavļiks. — Iesim ātrāk uz sarkano stūrīti. Uz sarkano stūrīti! — Un, skaļi čukstēdams kā vislielāko noslēpumu, paziņoja: — Šovakar komanda sagaida Skvorešņu. Skvo­rešņa iznāk no slimnīcas!

Iegājis savā kajitē, kapteinis aizslēdza durvis, nosē­dās pie rakstāmgalda un izņēma no slepenās atvilktnes šifru grāmatu. Viņš ilgi nopūlējās pārvērzdams radio- gramas ciparu rindas burtos un vārdos. Nonācis līdz ga­lam, viņš sapīcis atlaidās pret krēsla atzveltni, brīdi pa­domāja un atkal noliecās pār galdu, tagad lasīdams radiogramu tekoši, visu līdz galam. Lūk, ko viņš izlasīja:

«Atbilde aizkavējās, jo vajadzēja pārbaudīt vecos un saņemt jaunus materialus no Tokijas un Nagasaki.

Pirmā komandējuma laikā uz Nagasaki, pirms pieciem gadiem, Gorelovs teicami izpildīja uzdevumu, par ko pēc atgriešanās tika apbalvots ar ordeni «Goda zīme». Divos komandējumā pavadītos gados viņš daudz strādāja, pa­retam apmeklēja teātrus, kino, muzejus, budistu tempļus, iepazinās ar zemes ievērojamākām vietām. Savus vaļas­brīžus bieži pavadīja padomju kolonijas sabiedrībā Na­gasaki un Tokijā.

Nākošajā komandējumā Tokijā, pirms divi gadiem, sastapās ar Abrosimoviem, tēvu un meitu, un sāka tos ap­ciemot aizvien biežāk. Ar meitu, Annu Nikolajevnu, bieži apmeklēja teātrus, pirmās šķiras restorānus un kafejnīcas, aristokrātiskus dansingus. Dzīvoja diezgan plaši. Alga viņam nebija maza, tomēr nez vai tās pietika. Šai laika sprīdī ar padomju kolonijas locekļiem sastapās paretam. Viņa tēvocis, Nikolajs Petrovičs Abrosimovs, ir bijušais cara ģenerālis, Kerenska valdības laikā ticis komandēts uz Japanu kara materialu iepirkšanai un pieņemšanai. 1917. gada revolūcija sastapa viņu tur, un Padomju Krie­vijā viņš neatgriezās. Meita piedzima Japanā. Sieva no­mira pirms desmit gadiem. Dzīvo plaši, ienākumu avoti nav zināmi. Runā, ka spēlējot biržā. Viņam plaša pazīša­nas ar Japanas militarajām aprindām. Otra komandē­juma uzdevumu Gorelovs arī izpildīja labi.

Trešajā komandējumā Tokijā viņš dzīvoja apmēram tāpat, bieži apmeklēja Abrosimovus. Runāja, ka Abrosi- mova meita kļuvusi Gorelova līgava, lai gan atklāti tas netika paziņots. Par kādām veikalnieciskām vai slepenām

Gorelova attiecībām ar Abrosimovu nekādu aizdomīgu ziņu nav.»

Kapteinis domīgi pagrozīja pirkstos zīmuli, tad no­meta to uz radiogramas un piecēlās.

— Tieci nu gudrs, — viņš nomurmināja un sāka stai­gāt pa kajiti, pēc paraduma salicis rokas uz muguras.

Viņš gāja aizvien ātrāk un ātrāk, bieži apstājās un staigāja atkal.

Ģenerālis … Jā, jā … Sis ģenerālis viņam likās aiz­domīgs … Un tad vēl skaistule meita .. . Visparastākais sākums, velns ar ārā! Bet kā var notikt sazināšanās? Ra­diostacijas taču nav! Un vēl tālām pārraidēm…. Un to­mēr … tomēr kāds maršrutu ir paziņojis! Uzmanību, kap­teinī Esiet piesardzīgs, kaptein! Izdarīt kratīšanu? Bet kāpēc tad tieši pie viņa, pie Gorelova? No divdesmit se­šiem cilvēkiem tieši pie viņa? Un kaut tikai tāpēc, ka vi­ņam vienam tik aizdomīga … nu, nevis aizdomīga, bet šaubīga vieta biogrāfijā … Ar ordeni apbalvots … Ap­vainojoši … (Kapteinis jutās samulsis, neveikli.) īste­nībā taču nav nekāda pamata, nekāda iemesla … Nu, kas tur? Labāk mazliet aizvainot vienu, nekā riskēt ar divdesmit sešiem cilvēkiem, zemūdeni. . . Nodarīt postu visai valstij! Dzimtenei! Dzimtenei postu!

Un, sažņaudzis dūres, ar ciešā apņēmībā kvēlošām acīm kapteinis devās pie rakstāmgalda.

* *

*

Sarkanais stūrītis bija pilns ļaužu. Attālākajā stūri nepārtraukti spēlēja neliels džeza orķestris. Jautrība bija pilnā spēkā.

Jaunākais mechaniķis Kozirevs un fiziķis Sidlers, la­bākie dejotāji komandā, braši nodejoja «krievu deju», iz­veidodami neparastus soļus, izdarīdami tādus lēcienus, ka nemitīgi skanēja aplausi un sajūsmas saucieni. Taču šajā jautrībā daudzi laiku pa laikam nepacietīgi pameta acis uz durvīm. Un tomēr durvis atvērās, nevienam ne­gaidot, mirklī, kad Sidlers pietupies virpuļoja kā vilciņš uz vienas kājas un vairs nevis orķestris vadīja dejotāju, bet pats tikko spēja dejotājam tikt līdzi. Durvju klau­

dziens lika visiem attapties, orķestris apklusa pusnotī, uz­reiz iestājās klusums.

Durvīs parādījās mazais, melnīgsnējais, kustīgais me- chaniķa palīgs Romeiko. Uz sliekšņa viņš apstājās un svi­nīgā balsī kā herolds vēstīja:

—    Man ir tas gods godājamai publikai stādīt priekšā slaveno atietu, kalnu uzvarētāju, haizivju un citu jūras briesmoņu savaldītāju, pirmklasīgu vilcējspēku, kas rauj pušu Makrocystis perifera streņģes, ilkszirgu ūdens­līdēju trijjūgā, komandas lepnumu un godu —vareno, neuzvaramo Andreju Vas …

—   Pieliks ākstīties, vējagrābsli! — gaitenī labsirdīgi nodimdēja visiem labi pazīstamais bass, un durvīs, galvu pieliecis, parādījās milzīgais Skvorešņas stāvs. — Sveiki, puiši! …

Skvorešņa bija tērpies ba^ģ formas svārkā ar sudra­botām pogām un melnās, p™ās biksēs. Viņa seja bija mazliet bāla, taču garās, gaišās ūsas kā allaž pilnigā kārtībā, bet mazās ačeles jautri, varbūt pat draiskulīgi mirdzēja.