Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Pēc dejas «uz publikas neatlaidīgu pieprasījumu», ka paziņoja vakara konferansjē Romeiko, Pavļiks pacilāti no­lasīja savu poēmu «Dziļumu uzvarētāji». Viņam neprātīgi aplaudēja un dažas vietas piespieda atkārtot. Beigās ko­misārs paziņoja, kādas nodarbības un sarīkojumi notiks nākamajās piecās dienās.

Izklīda pēc pusnakts, noguruši, jautri, apmierinati, skanot bravurīgam maršam. Sarkanajā stūrītī palika tikai divi cilvēki — komisārs un Cojs. Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Tad komisārs klusu sacīja:

—    Kā jūs domājat, Coj, ko tas viss nozīmē?

Cojs lēni pārvilka roku pār spīdīgajiem, melnajiem matiem un atlaidās pret krēsla atzveltni:

—    Nekā nesaprotu! Skaidrs tikai tas, ka Fjodors Mi­chailovičs nez kādēļ Pavļiku nemīl Bet kādēļ? Tik jauku, rātnu zēnu! Nevar taču būt, ka somas dēļ . . .

—   Jā-ā-ā … — komisārs novilka, domīgi lūkoda­mies kaut kur tālē. — Un vēl nez kāda kastite . . . Savada būšana! Tomēr man šķiet, tas sācies jau daudz agrāk.

Cojs izbrīnījies pavērās komisārā.

—   Agrāk? Bet kādēļ gan?

Kajitē ienāca apkopējs Sčerbina ar garu putekļsūcēja kārbu rokās. Viņš tuvojās komisaram un pielika roku pie matrožu cepures:

—   Biedri komisar, atļaujiet sākt telpu uzkopšanu.

—   Lūdzu, biedri Sčerbina.

Komisārs piecēlās un sacīja Cojam:

—   Iesim manā kajitē un tur parunāsimies.

otras daļas beigas

<p>TREŠA DAĻA DZIMTENE AICINA</p>

DZIMTENE AICINA

<p>I n o d a ļ a LEDUS GūSTĀ</p>

Trīspadsmitajā jūlijā «Pionieris» jau bija atpakaļceļā uz Kluso okeānu, uzņēmis kursu uz ziemeļiem. Vēl bija veicams tikai viens pētniecisks darbs Antarktikas virsējos ūdeņos polārās ziemas skarbajos apstākļos, peldošo ledu tuvumā.

«Pionieris» peldēja cik vien iespējams sekli, gandrīz pie ledus lauka pašas apakšējās virsmas.

Četrpadsmitā jūlija rītā ultraskaņas ekrana jurnolā parādījās pirmās plaisas ledus bruņās, kas klāja okeana virsmu. Drīz šīs plaisas bija redzamas aizvien lielākā skaitā. Tuvojās nekustīgās ledus joslas robeža. «Pionie­ris» brauca ar divām desmitdaļām ātruma. Aizvien bie­žāk ceļā gadījās ledus kalni, kuru zemūdens daļas vaja­dzēja uzmanīgi apiet. Virs okeana acīm redzot trakoja neganta auka: atsevišķi ledus gabali gan pacēlās, gan iegrima dziļāk, pat varenie aisbergi nestāvēja mierīgi uz vietas.

Centralajā postenī atradās kapteinis, sardzes priekš­nieks vecākais leitnants Bogrovs, zoologs un Šelavins. Zinātniekiem vajadzēja izvēlēties pētījumiem piemērotas

vietas, kas tai paša laika atļautu izmantot sardzes dienes­tam infrasarkano izlūku.

Drīz pēc pusdienas uz ekrana parādījās liels iasmenis. Tajā, šūpodamies un sadurdamies cits ar citu, peldēja dažāda lieluma ledus gabali. Acīm redzot aukas iespaids še bija diezgan stiprs, tādēļ strādāt būtu visai apgrū­tinoši.

Beidzot ap pulksten piecpadsmitiem parādījās garš un diezgan plats lāsmenis starp diviem milzīgiem aisber­giem. Izsūtītais infrasarkanais izlūks pacēlās gaisā seš­desmit metru augstumā, lai novērotāji uz zemūdenes va­rētu iegūt priekšstatu par šo ledus kalnu virsmu apmē­riem un par visu, kas tiem apkārt.

Tālu visā apkārtnē, ko pārmeklēja izlūks, neredzēja neviena kuģa, neviena aizdomīga punkta.

Okeāns bija klāts ledus gabaliem un aisbergiem. Sniega vētra dzina virpuļojošos sniega mākoņus; ledus gabali un aisbergi uzgrūdās, sablīvējās cits uz cita vai no triecieniem sašķīda sīkās drumslās. Tikai divi milzīgi kalni mierīgi un majestātiski stāvēja kā salas trakojošā sticlīijā.

Abi aisbergi bija ne mazāk kā trīssimt piecdesmit metru gari un apmēram divi simti metru plati. To virsē­jās daļas šķita līdzenas kā galds. Lāsmenis, kas atgādi­nāja kanalu starp tiem, bija kluss un rāms jo pret aukām to aizsargāja augstas, nesagraujamas sienas. Tās bija skaidras, ļoti dzidras un šķita iezaļganas. Likās, šīs ledus sienas tikko atdalījušās viena no otras, un ne sniegs, ne migla, ne vējš ar smalkajām ūdens lāsēm vēl nav pagu­vuši sagrauzt un aizmiglot to gaišo smaragdzaļo dzid­rumu.

Kā liekas, Lord, labāku vielu par šo lāsmeni ne­atradīsim, — kapteinis sacīja. — Ja jūs ar Ivanu Stepa- noviču esat mierā, tad gatavojieties atstāt zemūdeni. Es pa'to laiku pacelšu zemūdeni līdz simt metru dziļumam. Vai būs diezgan?

—   Pilnīgi, kaptein, — zoologs piekrita.

—  Tikai pasteidzieties. Neieildziniet pētījumus. Es gribētu jo drīzāk no šejienes tikt prom.

Jau pēc piecpadsmit minūtēm zoologs ar Selavinu, savas parastās svitas — Skvorešņas, Coja, Marata un

Pavļika pavadībā atstāja zemūdeni. Šelavins ar Skvo- rešņu devās tuvāk ledus sienai, lai pie tās novietotu hid- romētriskos spārniņus, paņemtu tur ūdens paraugus un izmērītu ūdens temperaturu. Zoologs ar pārējiem ķērās pie darba kanala vidū, gan paceldamies tuvāk ūdens vir­smai, .gan nolaizdamies dziļāk, savācot šai gada laikā nabadzīgā planktona un citu dzīvnieku un augu valsts pārstāvju paraugus.

Перейти на страницу:

Похожие книги