Divu okeānu noslēpums

Viņš vēl nepaguva parādīties durvīs, kad orķestris rava va|ā tušu, nodārdēja aplausi, atskanēja jautri ap­sveikumi un pieci cilvēki panācās Skvorešņam pretī, ar ģitāru, mandolīnu un balalaiku rokās. Viņi nostājās tā priekša un, pēc senkrievu paražas zemu paklanījušies, iestājoties klusumam, sāka dziedāt pēc seno biļinu parauga:

Ak, vai vēji par jūru bij brāzušies?

Ak, vai putojot viļņi tur gāzušies?

Nē, tur satraukts bij diženais varonis,

Mūsu saulīte — Andrejs Vasiļjevičs.

Ak, pats dziļumu pētītājs vecākais,

Kas uz zemūdens skrējēja — «Pioniers»!

Kā tu gāji pa jūriņu pastaigāt! —

Tikai pamāj ar labajo rociņu —

Tūlīt valzivju bari tur pašķirās!

Tikai piesit ar kreisajo kājiņu —

Sadrūp klintis un viļņi sāk bangoties …

Brītiņu Skvorešņa apjucis skatījās uz šās jaunās biļinas teicējiem, tad samulsis sāka lūgties:

—    Nu, beidziet taču kaukt! Man zobi no tā sāk sāpēt. Redz, ko iedomājušies: diženais varonis! Rociņa, kājiņa! Klintis sadrūp!… Tā nemaz nebija.

—   Un tevis ari nemaz tur nebija! — smiedamies uz­tvēra Marats. — Apmelo nabaga Andreju!

—   Ne mana cūka, ne mana druva … Vai ne tā, An­drej Vasiļjevič? — atskanot vispārējiem smiekliem, mē­ļoja zoologs.

—   Kāpēc tad tā, dārgie biedri! — Skvorešņa aiz­stāvējās. — Bet jūs esat aizmirsuši pašus galvenos fak­torus. Bez tiem man nekādas rociņas un kājiņas nebūtu līdzējušas.

No visām pusēm atskanēja saucieni:

—   Nu, nu! Runā, klāj vaļā!

—   Pastāsti savus noslēpumus.

—   Jā, jā. Interesanti! Varbūt ari mums tie noderēs.

Plati iepletis milzīgās kājas, Skvorešņa sāka pieliekt

pirkstus:

—   Vispirms, biedri, jūs pilnīgi aizmirstat Archimeda likumu: katrs ķermenis, iegremdēts šķidrumā, zaudē no sava svara tieši tik daudz, cik sver šķidrums, ko šis ķer­menis izspiedis. Kāds bija šīs granita klints tilpums? Augstums apmēram četri metri, garums divi mētri, pla­tums divi metri — tātad tās tilpums būs divreiz divi, pa­reizināti ar četri, tas ir, sešpadsmit kubikmetru. Tātad klints izspieda sešpadsmit kubikmetru ūdens vai tikpat daudz tonnu ūdens. Ja granita īpatsvars ir divi un seš­desmit piecas simtdaļas, tad klints svars līdzinās: seš­padsmit reiz divi un sešdesmit piecas simtdaļas … Nu. matematiķi, palīdziet!

—   Noapaļojot — četrdesmit divas tonnas, — kaut kur no kakta lēni nodūca Gorelovs.

Skvorešņa ar cieņu pāri apkārtējo galvām pavērās viņā:

— Jūs galvā tik ālri aprēķinājāt? Nu, tas ir ko vērts!

—   Ko lai dara, — Gorelovs pasmīnēja, — tāda pro­fesija …

—   Nu labi! Tātad klints svēra četrdesmit divas ton­nas. Ūdeni tā izspieda sešpadsmit tonnas. Tas nozīmē, ka klints ūdenī svēra tikai divdesmit sešas tonnas.

—   Tikai? Nu, nu! — ironiskā sajūsmā iesaucās Mat- vejevs.

—   Un tālāk, — Skvorešņa pielieca otru pirkstu, pa­laizdams garām Malvejeva ironiju. — Jūras dibens pie ieejas grotā bija stipri slīps uz ārpusi un tapec qrī klints smaguma punkts pārvietojās uz āru. Tas atviegloja manu uzdevumu apmēram uz pusi, tas ir, pamazināja klints svaru līdz trīspadsmit tonnām. Ņemiet vēl vērq, — un Skvorešņa pielieca trešo pirkstu, — manu izdevīgo pozi- ciju, kad kājas noderēja kā lieliskas sviras, — tas man ietaupīja vēl kādas trīs tonnas.

—   Goda vārds, — leitnants Kravcovs sāka skiļi smie­ties, — vēl mazlietiņ, un no klints nekas vairs tiepaliks pāri! Un vispār — nekā nebija un nekas nav notcis!

—    Nē, nē! — visiem smejoties, iebilda Skvotešņa un pielieca ceturto pirkstu. — Es palieku pie desmit tonnām. Arī tas ir svars, ar ko es nekad nebūtu ticis galā, bet man palīdzēja ceturtais faktors — bailes. Jā, jā! Atklāti sa­kot — nāves bailes! Tur nav ko kaunēties … Tieši tās arī divkāršoja manus spēkus. Bet dodu jums goda vārdu, biedri, lai gan klints galu galā sāka jau padotibs, es sa­jutu, ka mani pēdējie spēki izsīkst. Un tad nāca palīgā piektais faktors. Piektais, izšķirošais faktors! Faktors, kas pēdējā, kritiskā brīdī izšķīra strīdu ar klinti manā labā! Nu, kurš uzminēs, kas bija šis faktors, ko?

—   Tu atcerējies, ka vēl neesi atvadījies no manis! — smiedamies iesaucās Marats.

—    Nekā tamlīdzīga! — kategoriski iebilda jaunākais akustiķis Pticins. — Viņš atcerējās, ka parādā man div­desmit rubļus un negribēja aiziet no šās pasaules ar blēža slavu. Atdod manu naudu, Andrej Vasiļjevič!

—    Es zinu! Zinu! — sauca Šelavins. — Pats dievs tas kungs Cebaots parādījās jums visā savā spēkā un slavā!

Apslāpēdams vispārējo jautrību, Skvorešņa laida va|ā savus pērkondimdošos smieklus:

—   Jā, sagaidīsi gan tu viņu! Vai maz viņam pašam savu nepatikšanu virs zemes! Nu labi! Redzu, ka neuz­minēsiet. Jums trūkst izdomas. Visu izšķīra, — viņš sa­cīja, svinīgi paceldams balsi, — visu izšķīra … Bet kur tad viņš ir? Ahā! Nāc, nāc šurp! Nav ko slēpties. Nāc, ne­baidies! …

Skvorešņa satvēra aiz pleca samulsušo Pavļiku un izvilka viņu kajites vidū.

te, kas izšķīra manu strīdu ar klinti! Pavļiks visu izšķīrajun neviens cits!

Atskanēja neticības, izbrīna un sajūsmas saucieni.