Divu okeānu noslēpums

—   Gandrīz četri grami okeānā un pavisam tikai pus- grama Somu jūras līcī! — ievaidējās Kozirevs dziļā izmi­sumā. — Ak, muļķis! Ak, idiots! Kā es par šo starpību nepadomāju! Mūsu zemūdenes termits taču piemērots Somu jūras līcim, kur notika izmēģinājumi! Kad kilo­gramā ūdens ir tikai pusgrama chlormagnija! Turpretī šeit okeānā tā ir četri grami! Četri grami, Coj! Bet mūsu termits tik kārīgi aprij šo chlormagnija pārpalikumu. Ak, muļķis! Ak, idiots! … Kā es par to nepadomāju! — Ko­zirevs pēkšņi sarosījās. Viņa acis iemirdzējās. — Uz la­boratoriju, Coj! — viņš iesaucās jautri un žirgti. — Uz laboratoriju! Šodien termits iedegsies tā, ka pat šis velna metāls sāks raudāt karstas asaras.

Kozirevs apgriezās un gandrīz skriešus aizmetās uz gaiteņa galu, kur aiz centrālās kabines iepretī bioloģijas kabinetam atradās laboratorija.

Pēc piecām minūtēm Kozirevs un Cojs, it kā nometuši no sevis visu šo dienu nogurumu, stāvēja pie saviem darba galdiem, paļāvīgi stādamies pie pēdējiem izšķiroša­jiem mēģinājumiem.

Un patiesi, piecpadsmitā augusta diena būtu varējusi skaitīties par panākumu dienu.

Vispirms jau no rīta sāka strādāt radiostacija, un kapteinis beidzot varēja pēc septiņpadsmit dienu pie­spiedu klusēšanas nosūtīt valdībai sīkas ziņas par zem­ūdenes avariju.

Otra šīs visādā ziņā ievērojamās dienas uzvara bija pabeigtais priekšgala lielgabala remonts. Galvenā akus- tiķa Cižova izdarītie mēģinājumi, pārbaudot lielgabala darbību, noritēja spīdoši. Zemūdene atguva savu draudo­šo ieroci — augstās kaujas spējas — un nejutās vairs nevarīga rotaļlieta okeana dzīlēs.

Bet drīz pēc pusdienas stājās ierindā abi infrasarkanie izlūki: pēc septiņpadsmit dienu akluma zemūdene atguva savas redzes spējas. Tiesa, pilnīga redze tā vēl nebija — ultraskaņas prožektori vēl nebija gatavi, bet arī to re­monts jau gāja uz beigām. Akustiķiem tas bija vairs tikai divu dienu jautājums.

Un beidzot no pulksten piecpadsmitiem zem dīzu gre­dzena spilgti dega jaunais termits, kas nepadevās okeana ūdenī izšķīdinātā chlormagnija ietekmei. Jau divdesmit minūtes pēc degšanas sākuma termita reakcija attīstīja piectūkstoš piecsimt grādu augstu temperaturu.

Pēc pusotras stundas, sasprindzināti un satraukti no­vērojis reakcijas gaitu, pārliecinājies, ka tā noris pareizi, Kozirevs pēkšņi sajuta neparastu nespēku. Uz mirkli viņš pat aizmirsās un ar nošļukušām rokām un kājām tvaika mutulī bezspēcīgi gulēja ūdenī, gluži kā medūza ar izstiep­tiem taustekļiem. Tiesa, viņš tūdaļ atjēdzās, tomēr kap­teinis, kas atradās Kozireva tuvumā un bija pamanījis, kādā stāvoklī viņš atrodas, laipni un gādīgi ieteica viņam iet atpūsties.

Un Kozirevs tūdaļ piekrita.

šo dienu varētu nosaukt par panākumu dienu, ja ne­būtu trīs apstākļu, kas to aptumšoja.

Pulksten četrpadsmitos pēc pirmā sekmīgā mēģinā­juma zem ūdens, abi infrasarkanie izlūki tika pacelti virs­pusē. Aiz piesardzības, ņemot vērā, ka tuvumā atrodas apdzīvotā sala, tos tomēr nepacēla pilnīgi gaisā, bet pa­laida kā divus milzīgus bruņurupučus pa ūdens virsu. Ekrana jumolā atspulgojošā skaidrā debess ar apaļo sau­les disku gandrīz pašā zenitā sūtīja uz centrālo posteni mierīgu sveicienu. Kapteinis jau gribēja dot pavēli at­saukt izlūkus, kad piepeši pie apvāršņa ziemeļu pusē pa­rādījās melns punkts, kas ātri pieauga un drīz pieņēma negaidītus un draudīgus apveidus.

— Hidroplāns! — iesaucās vecākais leitnants.

Lidmašīna drīz nokļuva ekrana jumolā. Nonākusi virs salas, tā aplieca dažus lokus, gan nolaizdamās zemāk, gan paceldamās, tad uzņēma kursu uz dienvidiem un drīz nozuda aiz apvāršņa.

— Dīvaini… — domīgi noteica kapteinis. — No ku­rienes tā? Kas tai bija vajadzīgs? Izskatījās, ka tā kaut ko meklētu … izlūkotu …

Nemiers pārņēma kapteini un vairs neatstāja.

Bet priekšā vēl bija jaunas nepatikšanas.

Līdz šim komandas aptauja nebija devusi neko tādu, kas varētu ienest kaut zināmu skaidrību mīklainajos ap­stākļos, kādos notika sprādziens. Bet šodien parastajā ziņojumā par izmeklēšanas gaitu komisārs varēja kap­teinim pastāstīt par jauniem materialiem, kas ļāva izda­rīt diezgan svarīgus secinājumus. Pirmkārt, leitnants Kravcovs, kura veselība jau sen gāja uz labo pusi, šodien ar zoologa atļauju bija nodevis savu pirmo liecību. Pēc šīs liecības pilnīgi noskaidrojās leitnanta nepieļaujamā bezrūpība — viņš nebija ziņojis komandierim par kuģa mechanismu nopietno avariju, patvaļīgi, pretēji stingrajai pavēlei, izlaidis Gorelovu no zemūdenes un pat pēc tam neizsaucis kapteini uz centrālo posteni. Leitnants attais­nojot patvarīgo caurlaides izdošanu Gorelovam ar to, ka nedrīkstējis ne minūti kavēties, jo, pēc Gorelova vārdiem, aizdambējušās dīzes un kuru katru mirkli draudējusi eks­plozija. Bet par izdoto caurlaidi leitnants neesot koman­dierim ziņojis tāpēc, ka mēģinājis vispirms pārbaudīt, vai kārtībā signalizacijas aparati vadības postenī, pēc tam gatavojies izsaukt kapteini, bet nepaguvis to izdarīt, jo noticis sprādziens.