Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

—   Mēs atradām milzīgu milzīgu alu. Zem ūdens. Tur desmit «Pionieru» var noslēpties! — Un steigdamies, it kā nobijies, ka par viņu tūliņ sāks smieties, uztraukda­mies un aizelsdamies turpināja: — Jūs neticat? Pioniera goda vārds. Pajautājiet Ivanam Stepanovičam. Mēs abi redzējām. Mēs to labi aplūkojām . ..

Ar starojošu seju kapteinis pietrūkās no krēsla un saķēra Pavļiku aiz pleciem:

—   Ko tu saki, Pavļik! Tas taisnība? Un liela?

—   Vai tālu no šejienes? — ieinteresējās ari vecākais leitnants.

—   Liela! Milzīga! Pavisam tuvu! Ar piecu desmitdaļu ātrumu pusstundas brauciens. Ne vairāk!

—   Manu zēn, tu esi prieka vēstnesis, — iesaucās kap­teinis. — Tā taču ir varena veiksme! Marat, uzmeklējiet Ivanu Stepanoviču! Ātrāk!

Pēc mirkļa Selavins atradās centralajā postenī un ap­stiprināja visu, ko bija teicis Pavļiks: ala ir milzīga kā dirižabļa angars, dibens un sienas līdzenas. «Pionieris» tur atradīs lielisku patvērumu. Kapteinis jutās neparasti apmierināts un laipni paplikšķināja Pavļikam uz pleca.

—   Es tūlīt došos turpu! — viņš, priecīgi uzbudināts, sacīja. — Un ari jūs man līdzi, Ivan Stepanovič. Ari tu, Pavļik.

—   Bet dīzes taču vel nestrādā. Ka tad jus parvedisiet uz turieni zemūdeni? — iejaucās vecākais leitnants.

—   Divdesmit cilvēku skafandros — tūkstoš zirg­spēku — kapteinis iesmējās. — Vai jums ar to pietiek, Aleksandr Leonidovič, lai aizvilktu «Pionieri» uz zem­ūdens doku?

—   Pietiek, pietiek! Lieliska, brīnišķīga ideja!

Centralajā postenī uzreiz iestājās jautrs, pacilāts ga­rastāvoklis.

Pusotras stundas vēlāk kapteinis, Šelavins un Pavļiks pēc rekognoscēšanas atgriezās uz zemūdeni. Kapteinis bija neparasti rosīgs un apmierināts: ala izrādījās lie­liska, bet tās dibens — tieši zemūdenes atrašanās līmenī; vispār viss šķita tā, ka labāk nevarēja pat vēlēties.

Uz nolaižamās platformas kapteinis sastapa Korņe- jevu un Maratu. Korņejevs izmantoja šo gadījumu uri tūdaļ paziņoja, ka uzlādēt akumulatorus še nav iespējams: trosbaterijas apakšējais gals četri simti sešdesmit metru dziļumā atdūries pret dibenu un tālāk nav gājis.

—    Marats ieteic, — Korņejevs turpināja, — uz rokām aiznest trosbateriju pa nogāzi tālāk jūrā. Ideja laba, un, ja atļaujiet, biedri komandier, es tūlīt bateriju sakārtošu un nogādāšu turp.

—   Marat! Marat mīļais! — piespiedies ar ķiveri pie sava drauga ķiveres, pa to laiku lūdzās Pavļiks. — Lūdzu, ņem mani līdzi…

—   Uz rokām? — brīnījās kapteinis, joprojām sarunā­damies ar Korņejevu. — Bet, lai nokļūtu līdz nepiecieša­majai temperatūrai, vajadzēs atritināt vismaz divtūkstoš metru troses! Tas taču ir briesmīgs smagums… pat ūdenī…

—   Viņš to jau paredzējis. Atļaujiet, Nikolaj Boriso­vič, viņam pašam paskaidrot savu priekšlikumu.

—   Runājiet, Marat, es klausos, — mudināja kapteinis.

 — Mums zemūdenē. — Marats iesāka, — atrodas liels

krājums, daži simti gabalu, hermetīski noslēgtu, diezgan prāva tilpuma caurspīdīgu metala trauku dziļūdens bato- metriem. Ja tos ik pēc katriem desmit metriem jau kuģī piekārtu trosbaterijai, tad tie noturētu gandrīz visu troses svaru …

—    Ļoti laba ideja! Lieliska ideja! — kapteinis priecā­jās. — Jūs piekrītat, biedri Korņejev?

—   Pilnīgi, Nikolaj Borisovič.

1— Ko jūs domājat norīkot šo trauku piekāršanai pie trosbaterijas?

—   Kruticki, Nikolaj Borisovič. Viņš, kā jūs zināt, vakar iznāca no slimnīcas, bet Arsens Davidovičs viņam nejaus ķerties pie smaga darba. Turpretī šis darbs būs viņam taisni piemērots.

—   Lai notiek, es neiebilstu, — kapteinis piekrita. — Bet vai jums vienam nebūs grūti, Marat?

Jautājums bija taisni laikā.

—  Ja atļaujiet, biedri komandier, tad man pietiks ar Pavļiku, — Marats atbildēja. — Mēs abi pilnīgi tiksim galā.

—   Atkal jau šis karavīrs priekša? Es dzirdēju, ka jūs abi sačukstējāties. Nu labi, ejiet un uzraugiet viņu, Marat! Tikai atlieciet šo darbu uz rītu. Tūlīt sāksies trauksme — vedīsim zemūdeni uz doku.

Pēc pusstundas gandrīz visa «Pioniera» komanda — divdesmit divi cilvēki, — tērpušies skafandros, izgāja no zemūdenes ar trošu valgiem plecos. Jau agrāk, apvīts ar trosēm, lai varētu darboties elektriskā vinča, «Pionieris» bija gatavs ceļam. Zem dīzu gredzena vēl joprojām dega termits, un to atstāja tādā pašā stāvoklī, jo «Pioniera» lēnā pārvietošanās nevarēja ietekmēt termita reakciju. Astoņ­padsmit cilvēku, pa deviņi katros sānos, aši piestiprināja savus valgus pie centrālās vidējās troses, kas šķērsām aptvēra visu zemūdeni no priekšējā līdz pakaļējam galam, un gaidīja vienīgi signālu, lai vienlaikus iedarbinātu skrū­ves. Kuģa pakaļgalā, līdzās dīzu gredzenam, pie tās pa­šas pamattroses savus valgus piestiprināja Skvorešņa un Matvejevs: viņam vajadzēja pildīt stūres lomu, pavirzot pakaļgalu gan uz vienu, gan otru pusi. Kapteinis iejūdzās priekšgalā, visiem priekšā, un vadīja manevru. Pavļikam vajadzēja peldēt pa priekšu, izpildot dažādus kapteiņa dotus izlūkošanas uzdevumus, un ziņot par ceļā sastap­tām klintīm, to augstumu, par jūras dibena pauguriem.

Перейти на страницу:

Похожие книги