Divu okeānu noslēpums

Visi nervozēja, ik mirkli pavērdamies pulkstenī. Se­višķi uztraucās gāzes vadu kamerā. Mechaniķiem kaut kas neveicās. Vairākas savās vietās iemontētās caurules pēc jaunas pārbaudes Kozirevam likās aizdomīgas, un viņš tās izbrāķēja. Vajadzēja uzkāpt noliktavā, izraudzī­ties un iemontēt citas. Laiks skrēja, pulkstenis rādīja jau divdesmit divi, taču kamerā darbu vēl bija daudz. Bet elektriķi pa to laiku nepacietīgi gaidīja, kad atbrīvos ka­meru, lai varētu uzstādīt sagatavoto aparaturu. Ari vi­ņiem vajadzēja šim darbam ne mazāk par stundu un piec­padsmit minūtēm.

Beidzot pulksten divdesmit trijos ļaudis atlieca mugu­ras un varēja noslaucīt sviedrus no pieres. Kozirevs pē­dējo reizi pārbaudīja caurules un to nostiprinājumus, un visi izgāja no kameras. Tur iesteidzās elektriķi. Pulksten divdesmit četros zoologs, Cojs un radisti kuģa pakaļ­galā pabeidza tīrīt un slīpēt dīzes un dīzu gredzenu. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm no alas atgriezās vecākais leit­nants ar savu grupu: zemūdenes korpuss pēc pārbaudes bija ideālā stāvoklī.

Kapteinis pavēlēja vecākajam leitnantam ņemt visus brīvos ļaudis, lai savāktu un iekrautu materialus un piederumus, kas sakrājušies alā ārpus zemūdenes. Pie šā darba aizgāja ūdenslīdēji, radisti, Selavins, zoologs, Cojs un daudzi citi. Visvairāk laika un pūļu prasīja paaugsti­nājuma un sastatņu novākšana ap dīzu gredzenu, «Pio­niera» trošu cilpu atmudžināšana, elektriskās vinčas, pro­žektoru un apgaismošanas tīkla noņemšana.

Ar grūti aprakstāmu niknumu ļaudis metās šai pēdējā uzbrukumā. Vienīgi apziņa, ka tas tiešām ir pēdējais sa­sprindzinājums, pēdējā piepūle, ko no viņiem prasa, pa­līdzēja mobilizēt gribas, enerģijas un spēka paliekas. Bez piecpadsmit minūtēm vienos viss, kas atradās alā, bija savākts pie izejplatformas. Sāka steidzīgi iekraut. Divatā vai pa vienam, piepūšot gaisa maisus, bet reizēm laižot darbā skrūves, cilvēki pacēla dēļus, caurules, vinču, trošu rituļus, prožektorus, vadu kamolus, darba rīkus un visu to sakrāva izejkameras kaktā, lai tad vēlāk, brauciena laikā un vaļas brīdī, izšķirotu un noliktu vietā. Nekārtīgā kaudze kaktā strauji pieauga un drīz aizņēma veselu sienu.

Skvorešņa strādāja gan pie izejplatformas, pasniedzot biedriem vissmagākos priekšmetus, gan pats ienesdams tos kamerā. Un, kad viņš uzkāpa uz platformas vai gadī­jās brīvi mirkļi, pasniedzot vienu un pēc tam otru lietu, galva aizvien biežāk un smagāk tinās miglā, acis aizvē­rās un aizvien grūtāk bija atdarīt plakstus un atjēgties. Reiz viņš brītiņu tā arī nostāvēja, cauruli satvēris, it kā iegrimis nemaņā, un Matvejevam vajadzēja viņu pāris reizes sapurināt aiz pleca, lai liktu atjēgties. Bija ļoti ne­veikli, un Skvorešņa nezināja aiz kauna kur dēties.

—   Kas tad ar jums notika, Andrej Vasiļjevič? — jau­tāja Matvejevs, liekdams muguru zem jaunas nastas.

—   Nu tā, zini… sāku domāt… atcerējos Gore­lovu … — stostīdamies nomurmināja Skvorešņa pirmo, kas iešāvās prātā.

—   Ā-a … — saprotoši novilka Matvejevs. — Jā … ir jau par ko padomāt.

Iekraušanu beidza, «Pionierim» šūpojoties un pavir­zoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz sāniem: elek­triķi un mechaniķi jau izmēģināja dzinēj- un stūres dī­zes. Ala šai laikā jau bija gandrīz pilnīgi iztīrīta. Pēdējos sīkumus pievāca Skvorešņa.

—   Viss? — no kameras vaicāja vecākais leitnants.

—   Viss! — lejā atskanēja Skvorešņas balss.

—   Iekāpiet! Sāku komandas pārbaudi!

—  Tieši tā, iekāpt! — atbildēja Skvorešņa, parādīda­mies uz platformas ar milzīgu klēpi darba rīku.

Skrūvei vēl darbojoties, viņš iespraucās kamerā, un vecākais leitnants tikko paguva piedurt viņam ar pirkstu, nosakot:

—   Viens …

Nedevis rīkojumu platformu pacelt, vecākais leitnants turpināja skaitīt pārējos, kas pildīja kameru:

—   Divi… trīs … pieci… astoņi…

Ļaužu bija daudz — astoņpadsmit vīru. Kamēr tur­pinājās pārbaude, platforma vēl nebija pacelta, un ne­viens tam nepievērsa uzmanību.

Beidzot vecākais leitnants noteica:

—  Visi ir. Pacelt platformu! Aizbīdīt durvis! Atvērt ventilāciju!

Odens strauji noplaka, drīz arī gaisa spiediens ka­merā bija noregulēts līdz normālām.

Uztraukdamies visi ātri un nepacietīgi noņēma ska­fandrus, steigdamies jo drīzāk nokļūt posteņos pie me- chanismiem un aparatiem, lai aizbraukšanas brīdī būtu savās vietās. Pēdējais no kameras izskrēja vecākais leit­nants un, steigdamies uz centrālo posteni, pa ceļam uz­sauca dežurējošajam ūdenslīdējam Krutickim pie izejka- meras:

—   Visi ir! Noslēgt durvis!

—   Tieši tā, noslēgt durvis!

Tomēr Krutickis pabāza pa kameras durvīm galvu. Tikai pārliecinājies, ka kamerā neviena nav, viņš noslēdzi ūdeni necaurlaidošās kameras durvis, nostiprināja durvju figzdu, nospiežot piedziņas pogu, un devās palīgā tīrīt telpas.

Atskanēja skaļš trauksmes signāls:

—   Visi vietās!

Komanda sastinga savās vietās pie daudzajiem apa­ratiem un mechanismiem.

Centralajā postenī kapteinis nospieda uz zemūdenes vadības klaviatūras galējo kreiso kauliņu.

•Zemūdene nodrebēja, pār korpusu un klājiem pār­skrēja sīkas, taču pilnīgi manāmas trīsas.

«Pionieris» devās ceļā.