Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Sākās pēdējais, milzigais ceļa posms — uz tālajiem Padomju zemes dzimtajiem krastiem …

Trisas kļuva aizvien sīkākas, pierima un beidzot iz­zuda pavisam.

«Pionieris» bija atstājis savu slēptuvi un traucās pa okeana neaptveramajiem plašumiem, kas pavērās tā priekšā uz centrālā posteņa ekrana. Ultraskaņas prožek­toru stari uzmanīgi iztaustīja ūdens slāņus divdesmit kilometru apkārtnē, divi infrasarkanie izlūki piecdesmit kilometru uz priekšu šaudījās augšup, lejup un uz vi­sām pusēm, vēstot centralajā postenī par visu pamanīto.

Viss bija klajš, mierīgs, priekšā drošs ceļš.

«Pionieris» nolaidās piecsimt metru dziļumā, ietina sevi tvaika plīvurā, uzņēma kursu un, attīstīdams aizvien lielāku ātrumu, traucās uz priekšu.

Mechanismi un aparati strādāja bez traucējumiem, precizi un ritmiski, dīzu klusie sprādzieni saplūda nepār­trauktā, spēcīgā aukā, desmiti un simti kilometru strauji palika iepakaļ.

Tieši šajās līksmajās, satraukuma pilnajās stundās ve­cākais radists Pļetņevs nodeva kapteinim uztverto un atšifrēto kreisera «Jamato» radiogramu.

Radiograma papildus iepriekšējiem ziņojumiem jūras ģeneralštabam vēstīja, ka, neraugoties uz visiem glābša­nas soļiem, eskadras mīnu kuģis «Sazanami II» ceļā no Rapanui uz bazi nogrimis no kaujā dabūtajiem bojāju­miem. Turklāt, radiograma ziņoja, pirms divi stundām kreisera «Jamato» komandieris kapteinis Maeda, nespē­dams pārdzīvot sakāves kaunu, izdarījis harikiri, pie kam viņam ar sirsnīgu draudzību un mīlestību palīdzējis leit­nants Todzio. Kreisera vadību uzņēmies vecākais leitnants Jasuguro Nakano.

Pa visām «Pioniera» telpām atkal noskanēja trauk­smes atsaukuma signāls. Tas izskanēja kā maiga, salda melodija to ausīs, kam nesa mieru un atpūtu . . .

Nedusēja vienīgi «Pionieris». Bez noguruma un at­pūtas tas neatturami un strauji šķēla zemūdens dzīles, nesdams sevī nepacietīgu gaidu laimi un prieku par ilgotā mērķa tuvošanos. Aizvien jauni un jauni simti un tūkstoši

kilometru palika aiz muguras, izzuda miglainajā tālē.

* *

*

Kā milzīgs nokaitēts šāviņš «Pionieris» traucās pār šajā apvidū klajā okeana drošajiem dziļumiem. Tikai pēc divdesmit stundām, tuvodamies plaši izkliestajiem neskai­tāmo sīko Paumotu korāļu salu archipelagam, «Pionieris» mazliet samazināja ātrumu. Pazīstot zemūdenes brīniš­ķīgo īpašību patstāvīgi, automatiski manevrēt, sastopo­ties ar zemūdens šķēršļiem, varētu brīnīties par tik ārkār­tīgu- uzmanību, taču kapteinis šaja atbildīgajā braucienā negribēja pieļaut ne vismazāko risku. Tikai izbraucis cauri dažus simtus kilometru platajam rajonam starp Paumotu un tuvākajām Markizu salām, «Pionieris» atkal paātri­nāja gaitu līdz maksimalam ātrumam un traucās uz zie­meļrietumiem.

Matvejevs pamodās, kad zemūdene bija nonākusi pie pirmajiem Markizu salu archipelaga korāļu atoliem. Viņš mundri izlēca no kojas, iededza gaismu un, ieraudzījis sava kajītes biedra Skvorešņas tukšo koju, nodomāja: «Jau piecēlies? Ir gan nenogurdināms!»

Sai domai sekoja otra: mechaniķiem, tāpat kā visiem citiem uz kuģa, bija palicis daudz nepabeigtu darbu, kas tika atstāti, lai paveiktu tos ceļā. Ūdenslīdēji visu laiku strādāja kopā ar mechaniķiem, tāpēc jāsteidzas tiem pa­līgā. Matvejevs ātri pabeidza savu tualeti, sakārtoja koju un devās uz ēdamzāli. Še viņš sastapa Kozirevu, Romeiko un vēl dažus, kas sēdēja pie galdiņiem un ar labu ēst­gribu, gandrīz pēc veselas dienas un nakts ilgas bado­šanās notiesāja ēdienu.

Matvejevs izslējās taisni Kozireva priekšā un oficiālā tonī jautāja:

—   Biedri galvenā mechaniķa pienākumu izpildītā],' atļaujiet jautāt.

—  Lūdzu, biedri Matvejev, — tikpat oficiāli atbildēja Kozirevs.

—   Vai atļaujiet ūdenslīdējiem stāties pie nepabeigta­jiem darbiem?

 — Jā. Visiem, kas pamodušies. Starp citu, tūlīt būs vispārējs signāls celties. Paēdiet un nāciet uz ūdeņraža kameru.

—   Tieši tā!

—   Vai biedrs Skvorešņa vēl guļ?

—   Nē. Kad es pamodos, viņa kajitē vairs nebija.

—   Ahā! Kad paēdiet, sameklējiet viņu un atnāciet pie mums kopā … Iesim, biedri Romeiko.

Atri ticis galā ar brokastīm, Matvejevs devās meklēt Skvorešņu. Tomēr neviens, lai kam Matvejevs jautāja, Skvorešņu nebija redzējis. Matvejevs ielūkojās visās tel­pās, pārmeklēja visas kajites, sarkano stūrīti, noliktavas, pat zinātniskos kabinetus un laboratorijas. Skvorešņa bija kā ūdenī iekritis! Matvejeva izbrīns vērtās nemierā.

Jau noskanēja modināšanas signāls, ļaudis iznāca no savām kajitēm, piepildīja ēdamistabu, izklīda darbos — Skvorešņas nekur nebija, neviens par viņu nekā nezināja. Pilnīgi apjucis, Matvejevs devās uz centrālo posteni un ziņoja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bog- rovam par ūdenslīdēju vecākā nozušanu.

—   Ko gan tas varētu nozīmēt? — brīnījās vecākais leitnants. — Vai viņš kāda adata, ka nevar atrast?

—   Nezinu, biedri vecākais leitnant! Es pārmeklēju visu zemūdeni un nevarēju viņu atrast. Neviens viņu nav redzējis.

Centralajā postenī ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam ziņoja notikušo.

Pēc mirkļa visās kuģa telpās un nodalījumos no re- produktoriem atskanēja komanda:

Перейти на страницу:

Похожие книги